Ekspedīcija uz Turciju

Valērijs Paramonovs

Un kas pēc Apokalipses?

Ekspedīcija foto redzēt ŠEIT

Lasītāji atcerēsies, ka Latvijas Parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija Valērija Paramonova vadībā jau trešo gadu veic ekspedīcijas ar devīzi “Pasaules galam – nē, Zelta laikmetam – jā!.

Atzīmējot savu 25 gadu jubileju, asociācija sarīkoja ļoti sarežģītu ekspedīciju uz Turciju, no kuras tikai nesen kā atgriezās. Izdevās atšķetināt Patmas salas, septiņu Apokalipses baznīcu, jaunās Jeruzālemes, Apokalipses bultas un vēl daudzus citus noslēpumus. Iepazīsimies ar šīs ekspedīcijas materiāliem.

Priekšvēsture

Ceturtdaļgadsimtu mūsu redzeslokā nepārtraukti bijis Apokalipses (tulk. no grieķu valodas „atklāsme”) kontroles jautājums. Šī tēma ir kļuvusi par vispopulārāko šausmu stāstu. Masu informācijas līdzekļi pastāvīgi atgādina par civilizācijas draudiem un “pasaules galu”, bet kopumā jāatzīst, ka pats termins satur zināmu dezinformāciju. Kāda gan “pastardiena”, kad iestāsies “tumsas beigas”?

Kad mūsu senči Ādams un Ieva neveiksmīgi notiesāja “ābolu” un iesāka labā un ļaunā iepazīšanas programmu, aizsākās mūsu civilizācija, ko neapšaubāmi var saukt par mazohistu civilizāciju. Liekot roku uz sirds, ikviens man piekritīs, ka cilvēka mīļākā nodarbe ir gādāt pašam sev problēmas un vīrišķīgi tās pārvarēt. Un tas nav pārsteidzoši, jo mūsu civilizācijas eksistences pamatā ir izmēģinājumu un kļūdu metode. Mēs sakām dēlam Jānim, lai nebāž pirkstiņus rozetē, jo dabūs elektriskās strāvas triecienu, taču kamēr viņš tos tur neiebāzīs, mierā neliksies.

Un kas mūs sagaida Zelta laikmetā? Pavisam vienkārši – izmēģinājumu un kļūdu metodi nomainīs gaišredzība. Un kas tā īsti ir? Arī tur, izrādās, nekā sarežģīta nav! Mūsu smadzenes darbojas, izmantojot tikai 7% no sava potenciāla, bet Zelta laikmeta cilvēki izmantos līdz pat 14%. Un tās nebūt nav pasakas. Jau šobrīd parapsihologi spēj likt savām smadzenēm darboties 20–30% apjomā. Un tas, ka esam atklājuši “Filozofu akmens” noslēpumu, arī ir saistīts ar šo pašu jautājumu. Tāpēc, plānojot šī gada galveno ekspedīciju, būtu bijis muļķīgi, ja mēs neizmantotu iegūtās zināšanas (skat. jūlija mēneša žurnālu MISTĒRIJA).

Jau 1991. g. mēs Kaukāza kalnos veicām ekspedīciju ar visai biedējošu nosaukumu — “Uz pasaules galu”. Divi mēģinājumi nonākt Ararata kalnā, vietā, kur, kā rakstīts Bībelē, Noass patvēries no plūdiem, bija neveiksmīgi. Vienā ekspedīcijā mūs aizturēja ļaudis ar automātiem un ieteica turp nedoties kurdu dēļ, bet pēc dažiem gadiem, kad Araratā kāda alpīnistu grupa bija saņemta gūstā, mēs paši nolēmām tālāk vairs nedoties. 108. ekspedīcija, kuru rīkojām 1997. gadā un kuras devīze bija “Pēc Svētā Grāla kausa”, sasniedza pavisam negaidītu rezultātu. Izrādījās, ka visiem labi zināmais Nostradams bijis melnais burvis un uzlicis cilvēcei programmu, saistītu ar Trešo pasaules karu – 20. un 21.gs. mijā.

2003. g., savas 166. ekspedīcijas laikā, mēs varējām izpētīt Patmas salu, kur apustulis Jānis pierakstīja pravietojums par “Pasaules galu”, un divas no septiņām Apokalipses baznīcām (jeb kultūrām, kas nomaina viena otru).
2004. g., 218. ekspedīcijas laikā, izpētījām trīs no šīm septiņām baznīcām.

Bet 2013. g. veicām ekspedīciju uz Balkāniem (tā bija pēc skaita jau 271.), un tajā apstiprinājās fakts, ka šī vieta nākotnes pasaulei ir pati bīstamākā. Tieši Sarajevā sākās Pirmais pasaules karš, bet 1991. g. izcēlās karš Dienvidslāvijā, kas teju pārvērtās Trešajā pasaules karā. Arī Ukrainas notikumi ir no tās pašas sērijas. 30. meridiāna postījumi kļūst bīstami. ASV un Krievijas pretnostatīšana nav nekāds joks.

Kāpēc runājam par 30. meridiānu? Tāpēc, ka tas ir viens no visnozīmīgākajiem zemeslodes meridiāniem, un mēs savos pētījumos konstatējām, ka tieši tur glabājas tā saucamā Zelta laikmeta atslēgas. Kopumā šis meridiāns ir interesants ar to, ka aptuveni ik pēc katriem 600 gadiem un ik pēc desmit grādiem ap to ir veidojušās impēriju galvaspilsētas. Maķedonijas Aleksandrs nodibināja Aleksandriju, Konstantīns Lielais Konstantinopoli,  Pēteris Lielais Sanktpēterburgu. Turklāt 30. meridiāns iet cauri Turcijai, kurā ir visas septiņas Apokalipses baznīcas, un to šķērso „Pasaules gala” bulta.

Ekspedīcijas sākums

Nevienai no ceturtdaļgadsimta laikā rīkotajām ekspedīcijām pētījumu maršrutu nebijām gatavojuši tik ilgi. Nekad vēl ekspedīcijas laikā mēs tik daudzas reizes (23!) nebijām atteikušies no viesnīcu rezervācijām. Turklāt izmantot teltis, kā bijām darījuši iepriekšējās ekspedīcijās, Turcijā nebija iespējams. Lai veiktu tik sarežģītu maršrutu, ekspedīcijas dalībniekiem bija labi jāizguļas, lai atgūtu spēkus un netērētu laiku un pūles nometnes iekārtošanai, jo uz vairākām dienām nekur neapstājāmies.

Lai kā es centos samazināt maršruta kilometru skaitu, mazāk par 5000 nesanāca. Turcijas centrālās daļas kalnos, kur stiepās mūsu maršruts, bija ļoti maz viesnīcu, tāpēc nācās palielināt ikdienas nobraukumu par 200–600 kilometriem. Tātad jau sagatavošanās posmā mums veidojās ļoti grūta un eksotiska ekspedīcija.

Atklāti sakot, pirmā doma, kas man ienāca prātā, bija: vai komanda izturēs tik saspringtu grafiku, piedevām vēl četrdesmit grādu karstumā, kad dienas iespējamais darbalaiks ir diezgan īss. Tie taču ir dienvidi, un tumsa šeit iestājas jau plkst 21.00. Lai kā es centos iegrožot katra dalībnieka ekspedīcijas izmaksas 700 eiro apmērā, tas nekādi nepadevās. Šķiet, ka 18 dienām nemaz nav tik maz – 39 eiro dienā, bet šogad jau bijām veikuši divas lielas ekspedīcijas un vēl divas ir priekšā. Tas ir pamatīgs ekonomiskais slogs, jo mums neviens palīdz. Jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem.

Bijām septiņi dalībnieki, lozējot sadalījām katrs pa Apokalipses baznīcai. Dievnama kārtas numuru izraudzījāmies pēc Bībeles. Kā jau tas bieži notiek mūsu darbā, atklājās noteikta likumsakarība — ekspedīcijas daiļā dzimuma pārstāvēm iekrita pārskaitļa baznīcas (2 – 4 – 6), bet vīriešiem nepāra (1 – 3 – 5 – 7). Vēl būtu gribējies zināt, kas tā par likumsakarību, ko tas viss nozīmē.

Un tātad, uz priekšu! Uz nākotni!

2014. gada 6. jūlijs. Svētdiena
2015. diena ceļā

Mēs lidojām no Rīgas ar tiešo reisu uz Stambulu. Šajā ekspedīcijā bijām septiņi: divi Valēriji, divas Ludmilas, Saša, Jānis un Veronika.

Ap septiņiem vakarā nolaidāmies Turcijas teritorijā.

Pēc visām sagatavošanās posma grūtībām — pirmā dāvana: nomā mums iedalīja pavisam jaunu mikroautobusu “Ford”, kas nobraucis tikai 11 000 kilometrus, ar elektronisko čipu, lai tiktu pāri Bosforam, uz tilta un uz visiem maksas ceļiem. Kā izrādījās, pa visiem 5000 kilometriem tas mūs ne reizi nepievīla. Ekspedīcijai bija jāstrādā galvenokārt Turcijas centrālajā daļā, gandrīz divu kilometru augstumā, un jāapbraukā trīs jūras: Melnā, Vidusjūra un Marmora jūra.

Ceļš līdz pirmajai nakšņošanas vietai veda cauri kalniem. Pārsteidzoši bija tas, ka, ja visa Eiropa naktī guļ, tad šeit dzīve naktī sit augstu vilni. Katrā mazā ciematiņā, kam braucām cauri, kafejnīcās sēdēja un sarunājās vīrieši. Sievietes tikpat kā neredzēja. Mošejas divpadsmitos naktī strādāja un no tām, lai cik savādi tas nebūtu, laukā nāca vienīgi sievietes. Gulēt gājām tikai no rīta.

7. jūlijs. Pirmdiena
8. diena ceļā

Nakti pavadījām uz 30. meridiāna. No rīta, pēc peldes Melnajā jūrā, sākām darbu. Un jau pati pirmā informācija lika aizdomāties:

1. “Malta jums iedeva ATSLĒGU (254. ekspedīcija), savienojiet kopā visu toreiz pieņemto.”
2. “Maltas ATSLĒGA ir Jaunava un Jāņa (Kristītāja) labā roka. Šodien ir viņa diena (šodien patiešām ir viņa diena, turklāt datums 07.07.2014 = arī 7, un mēs šajā ekspedīcijā esam 7 cilvēki, tātad – 7777), viņa ūdens jēja. Piepildiet visu ar Iesvaidītāja spožumu, tad visas durvis atvērsies.”
3. “Mijiedarbības likums izpaužas trīsvienībā.”
4. “Trīsvienības būtība cilvēku pasaulē: telpa, laiks, cilvēki.”
5. “ATSLĒGA Maltā, bet šeit ir SLĒDZENE.”
6. “Turku zeme jūs pieņems apgaismībai. Jo heti, etruski, skiti jums ir izveidojuši pamatu.”
7. “Uz 30. meridiāna notiek spēku pārkārtošanās. Destruktīvais process ir gandrīz pabeigts (acīmredzot domāta Ukraina).”

Vispār pārmaiņas pēc saņēmām arī labu informāciju. Ja var tai ticēt, varam sākt meklēt slēdzenes un ievietot tajās atslēgas. Un šodien, iespējams, ir vispiemērotākā diena, četri septiņnieki – tas nav joks.

Saskaņā ar plānu pa 30. meridiānu nonācām kādas upes kanjonā. Skaistums neaprakstāms – kalni, mežs, ūdens. Sākām strādāt ar informāciju, bet pie Puškina pasakas 33 varoņiem un Melnās jūras nez no kurienes uzradās trīs policisti ar ieročiem kaujas gatavībā un sāka ar mums skaidroties. No kurienes viņi parādījās šajā pamestajā nostūrī, pat atrada mūs mežā? Bet, kā jau tas bieži notiek binārajā pasaulē, vakardienas dāvanai sekoja nekrietnība. Pēc dokumentu pārbaudes un pusstundu ilgas tincināšanas beidzot lika mūs mierā un aizgāja.

Šodien mēs pieveicām 349 km (3 + 4 + 9 = 16 = 7), atkal jau 7! Šobrīd tas ir jau piektais septiņnieks.

Pēc zināmām pārdomām miteklī un vakariņām izmantojām izdevību apkopot ekspedīcijas rezultātus. Kā lasītājs jau noprot, mūsu ekspedīcija nav tūrisma brauciens, bet mērķtiecīgs pētnieciskais darbs, un viena ekspedīcija izriet no otras. Turcijā esam bijuši jau trīs reizes, šī ir ceturtā.

Septiņu Apokalipses baznīcu noslēpums

Mūsu 166. ekspedīcijas rezultātā radās interesanti secinājumi. Izrādījās, ka septiņas Apokalipses baznīcas, kuras figurē Bībelē, patiešām ir reāli eksistējušas Turcijas rietumu teritorijā. No tām patiesībā gan palikušas pāri tikai drupas. Baznīcas numerācija pēc Bībeles sākas Efesā un iet pulksteņa rādītāja virzienā. Bet pats interesantākais šīs ekspedīcijas atklājums bija tas, ka, ievietojot kartē visas 7 baznīcas, izveidojās figūra, kas pēc formas atgādina slīpētu briljantu. Pirmais to pamanīja mūsu ekspedīcijas dalībnieks un jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Petrovs. Pārsteidzoši bija četri jautājumi. Pirmais: kāpēc baznīcas uzcēla tieši šajās vietās? Otrais: kā bez zināšanām ģeodēzijā un bez labas topogrāfiskās kartes iespējams izveidot šādu samērā regulāru formu? Trešais: kāpēc evaņģēlists Jānis izvēlējās tieši šīs septiņas baznīcas? Ceturtais: kāpēc visu šo septiņu tempļu savienojuma forma uz kartes veido slīpētu dimantu, proti, briljantu?

Neapšaubāmi, visi, kas reiz iesaistījušies šī grandiozā plāna realizēšanā, ir mūsu kolēģi – parapsihologi un ezoteriķi. Bez Tā Kunga informācijas par Viņa plāniem šis “projekts” būtu neiespējams. Ne visi iesaistītie, protams, bijuši pravieši un apustuļi kā evaņģēlists Jānis, taču bijuši cieši saistīti ar dabu un jutuši Zemes starojumu. Galu galā, visas septiņas baznīcas uzceltas anomālās zonās. Lielākoties viņi informāciju acīmredzot ir saņēmuši zemapziņā, bet daži apziņas līmenī, kā mūsu parapsihologi. Protams, šī plāna īstenošana uz Zemes ir arī viens no galvenajiem noslēpumiem, arī būtiska norāde un izcils veidojums. Nozīmības ziņā šīs septiņas Apokalipses baznīcas ieņem pirmo vietu pasaulē. Tā nav tikai pagātne, bet arī nākotne. Šajos veidojumos glabājas Zelta laikmeta atslēgas. Tas, kurš spēs atrisināt šo noslēpumu, uz Zemes varēs būvēt Zelta laikmetu. Un modelēt to, nodarot civilizācijai vismazāko iespējamo kaitējumu.

Mēģināsim daļēji atbildēt uz iepriekš minētajiem jautājumiem. Kāpēc pēc formas visas septiņas baznīcas ir briljants jeb slīpēts dimants?

Sāksim ar šķautnēm. Šādu slīpēšanas sistēmu izmanto galvenokārt dimantiem. Tā ir izstrādāta gadsimtu gaitā un saskarsmē ar gaismu ļauj iegūt vislielāko efektu. „Nu, un tad?” – jautās patērētāju sabiedrības pārstāvis? Bet daudzas sievietes nēsā briljanta rotaslietas. Un kas tad īsti ir briljants? Tas ir ļoti nopietns slīpētais minerāls. Turklāt, un tā laikam ir pati svarīgākā lieta, jūsu briljants rezonē ar septiņu baznīcu briljantu, taču ne jau nu viss tur bija perfekti izstrādāts! Un katrs, kas nēsā briljantus, atradīs kaut ko, par ko viņu šajā dzīvē soda, līdzīgi kā arī katru no šiem septiņiem sagrautajiem tempļiem.

Evaņģēlists Jānis Bībelē to norāda diezgan skaidri (skatīt Bībeles pēdējo daļu: Jāņa Atklāsmes grāmatu, 1:11).

Pirmā baznīca – Efesā.

Atsacīšanās no savas pirmās mīlestības.

Otrā baznīca – Smirnā.

2.1. Aprunāšana.

Trešā baznīca – Pergamā.

3.1. Elkdievība.

3.2. Netiklība.

Ceturtā baznīca – Tiatīrā.

4.1. Sātanisko dzīļu nezināšana.

4.2. Maldināšana.

Piektā baznīca – Sardos.

5.1.  Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris (pārdevis savu dvēseli).

5.2.  Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā.

Sestā baznīca – Filadelfijā.

6.1. Meli

Septītā baznīca – Lāodikejā.

7.1. “Tu saki: esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.”

Dimants ir bīstams akmens. Tas prasa uzmanību un piesardzību. Ja cilvēkam ir taisnība, tas nes uzvaru pār ienaidnieku. Tas gādā drosmi, aizgaiņā grēcīgās domas, aizsargā pret ļauno aci un ļaunām burvestībām. Dimants nicina sliņķus un nejēgas.

Dimants tā īpašniekam vairo spēku, bet tikai tad, ja tas rotu ieguvis godīgā ceļā. Dimantu jāsaņem dāvanā vai jāmanto, bet nekādā gadījumā — tas nedrīkst būt pirkts. Lielajā akmeņu un amuletu enciklopēdijā ir teikts, ka dimants jautā cilvēkam: “Kāpēc tu dzīvo? Vai tu zini, kas notiek augšā, ko slēpj debesis?” “Paklausies,” saka dimants, „ja tu vēlies kļūt par dižu dvēseli, tad atver savas sirds vārtus, ātri pastiep plaukstas pret dievišķo gaismu un uzklausi Viedā norādījumus!” Lūk, kāpēc pasaulē realizēta septiņu Apokalipses baznīcu programma, taču tas vēl nav viss. Ar šīm septiņām Apokalipses baznīcām ir saistīta arī “Apokalipses bulta”.

Prāta vētra ekspedīcijas izvērtēšanā deva lielisku rezultātu. Vajadzētu izmantot šo iespēju. 30. meridiāns ne tikai aktivizējis Ukrainas problēmas: jau zināmā pagātnē palikušo Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu un arī šo pilsoņu karu, bet arī palīdz atklāt noslēpumus. Jūtama “Filozofu akmens” ietekme. ATSLĒGA–SLĒDZENE–DURVIS sāk savu darbu.

Apokalipses bulta

Par kādu Apokalipses bultu te runājam?

Arī šis ir vienkāršs jautājums. Ja aplūkojam septiņas baznīcas attēlā, redzam, ka tā iet pa briljanta simetrijas asi no Efesas līdz Sardiem. Ja šo līniju pagarinātu no Efesas uz dienvidrietumiem, lai cik savādi tas nebūtu, tā atdurtos Patmas salā, kur Jānis Kristītājs uzrakstīja Apokalipsi. Tālāk šī līnija ietiecas Santorini salā, kuras dabas kataklizmas rezultātā savulaik gāja bojā mīnojiešu civilizācija, un tad — Krētas salā.

Kā redzams, visas salas uz šīs taisnes ir ļoti zīmīgas un savstarpēji saistītas ar apokaliptiskajiem notikumiem. Patmas salā darbojas caur Bībeli palaistā Apokalipses programma. Santorini sala ir mīnojiešu civilizācijas slepkava, kas Vidusjūrā radīja savu Atlantīdu, bet Krētas sala ir Santorini vulkāna izvirduma upuris. Skaidrs, no kurienes sākās mūsu Apokalipse – NO SANTORINI SALAS. TĀ ARĪ IR APOKALIPSES BULTA: Santorini sala – Krētas sala – Patmas sala – septiņu baznīcu briljants.

Savā pirmajā grāmatā “Ekspedīcija Grieķijas noslēpumos” es rakstīju par mūsu ekspedīciju uz Krētu ( № 142). Īsumā — tā bija dzīvespriecīga un labi attīstīta mīnojiešu civilizācija. Mīnojieši pat necēla nocietinājumu sienas ap savām pilīm un pilsētām. Tāda uz mūsu Zemes bija vienīgi šī civilizācija. Tā pastāvēja no aptuveni 2600. g. līdz 1500. g. p.m.ē. Uz jautājumu, no kurienes mīnojieši nāca un kas viņi bija, mūsdienu zinātne atbildēt nespēj, bet tieši uz šīs salas 1908. g. arheoloģiskajos izrakumos atrada Faitas disku – māla disku ar noslēpumainu vēstījumu mūsu civilizācijai. Arī pēc simts gadiem modernā zinātne to vēl nav spējusi atšifrēt. Mums bija iespēja to daļēji izpētīt un mēs to izmantojam kā LAIKA UN TELPAS ATSLĒGU.

Santorini sala ir vulkāns. Ap 1550. g. p.m.ē. tas izvirda. Šīs kataklizmas rezultātā gandrīz visa sala aptuveni viena kilometra augstumā pārvērtās putekļos un radīja milzīgu vilni. Katastrofa iznīcināja visu mīnojiešu floti un viņu pilsētas Krētā. Ir grūti pateikt, kāpēc tieši pirms trīsarpus tūkstošiem gadu Kungs Dievs Vidusjūrā „sarīkoja” Atlantīdu, bet, nospiežot Apokalipses “starta slēdzīti”, bojā gājusī mīnojiešu civilizācija deva impulsu Mikēnu un antīkās Grieķijas izveidei. Ja Apokalipses bultu no septiņu baznīcu briljanta virzīsim tālāk uz ziemeļaustrumiem, tā atdursies būtiskā anomālajā zonā „Žiguļu dabas parka loki” un Podkamennajas Tunguskas upē, kur 1908. g. arī notika Tunguskas katastrofa. Kā redzams, Apokalipses bultu no divās pusēm uztur iznīcības enerģija.

10. jūlijs. Ceturtdiena
11. diena ceļā

Šodien pirmo reizi reģistrējam hronālā lauka (laika) novirzi. Piektajā dienā, pārbaudot pulksteņus Ludmilai P. un Jānim laikrāži atpalika par veselu stundu. Vispār Turcija ir interesanta valsts. Nezin kāpēc daudzās vietās mūs sveicināja ar automašīnu signāliem.

11. jūlijs. Piektdiena
12. diena ceļā

Atstājot aiz muguras diezgan primitīvo Antalju, mūsu ekspedīcija devās uz vienu no, mūsuprāt, interesantākajām vietām pasaulē. Uz UGUNI ELPOJOŠO KALNU netālu no Kemeras.

Ieeja ellē

Jā! Lai tiktu skaidrībā ar bināro pasauli, kurā dzīvojam, mums jādara itin viss. Faktiski valda uzskats, ka elle atrodas mūsu Zemeslodes centrā, tās kvēlošajā kodolā. Un šajā vietā varbūt arī izdosies ellē ielūkoties.

Kā jau minēju ne vienu reizi vien, mūsu pētījumi ir diezgan bīstams darbs, kas saistīts ar noteiktiem riskiem. Dažādas anomālās zonas mēs uzskatām par anomālām tieši tādēļ, ka cilvēks nevar tur ilgi uzturēties. Gadu gaitā esam izstrādājuši savu taktiku, un tā ir elementāra drošības tehnika. Šādās vietās nevar uzturēties ilgi. Tās ir tikai dažas stundas. Un nekādā gadījumā, tur nedrīkst atrasties naktī. Kad mēs gatavojām savu maršrutu, atklājās, ka tas nav visai drošs. Pētot internetā to cilvēku pieredzi, kas tur jau bijuši, sapratām dažas nelāgas lietas. Pirmkārt, kāpjot kalnā, uz takām saulē gozējas čūskas. Otrkārt, gāze, kas šeit izdalās no zemes, atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka psihi. Treškārt, šodien karstums ēnā teju četrdesmit grādi un itin viss atgādina sakarsētu pannu, tāpēc doma par elli nudien nav nejauša. Uguns vienmēr attīra, bet doties ugunī labprātīgi būtu pāragri. Mūsu uzdevums – izpētīt šo vietu un izdarīt attiecīgus secinājumus. Baznīca šādas vietas nemīl un saka — tur viss esot saistīts ar „velnišķo”. Man tūdaļ nāk atmiņā tikšanās ar Zagorskas klostera priekšnieku kādas mūsu ekspedīcijas laikā. Joprojām nespēju aizmirst tās divas sarunu stundas. Šis gudrais vīrs toreiz teica: „Iedzimtajam grēkam seko cilvēku dēmonizācija. Galu galā, kādam tā ir jāizpēta.” Ilgi nebija jāgaida, un pēc svētības saņemšanas priekšnieks mūs ieveda vienā no klostera tempļiem, kur piedalījāmies eksorcisma (nelabā izdzīšanas) rituālā. Tur nudien bija, ko redzēt. Apsēstie rēja kā suņi, vāļājās pa grīdu, kliedza uz priesteri, lai viņš nenākot klāt, ka viņi to nogalināšot. Un ar šādu pūli, principā — slimiem cilvēkiem, igumēns Hermanis viens pats tika galā. Tas bija 1992. gads. Kopš tā laika daudz „ūdeņu aiztecējis”’. Un tagad mēs stāvam pie ieejas ellē.

Tā nebija parasta vieta. Janartaša kalns, kurā mēs kāpām, patiešām raisīja bažas. Šeit aptuveni simts metru garš un piecdesmit metru plats lauks pamatīgi oda pēc gāzes, kas izplūda no pazemes. Gāzes izplūdes vietās gadsimtiem ilgi liesmo uguns, un arī tā nav parasta. Kad ekspedīcijas dalībnieki pietuvināja rokas liesmām, tās gandrīz nemaz nededzināja. Kalna nogāzē starp liesmām saskatāmas uguns dieva Hēfesta tempļa drupas. Bet tas vēl nav viss. Pēc grieķu mitoloģijas, templi sargāja briesmīgā ugunsspļāvēja Himēra, kuru uzveica viens no galvenajiem un senākajiem varoņiem, ķēniņa Glauka dēls Bellerofonts, jādams ar spārnoto zirgu – Pēgazu. Bet ko mums dod šie pārgudrie mīti un leģendas? Arī tas ir vienkārši. Bellerofona piemērs atklāj draudus, kas uzglūn katram no mums, un to cēloni. Iemesls meklējams lepnībā. Kā jau lasītājs noprot, lepnumam ir plusa polaritāte, un lepnībai – mīnusa. Bellerofonts sakāva Himēru un kļuva par varoni, iemantoja godu un slavu, bet viņa mūžs beidzās traģiski. Ierunājās lepnība, viņš gribēja būt vienlīdzīgs ar Olimpa dieviem. Tad nu arī nolēma uzlaisties Olimpā pie nemirstīgajiem, taču par šādu augstprātību Zevs nometa Bollerofontu ar visu Pēgazu uz Zemes un atņēma viņam saprātu.

Šīs leģendas ir ārkārtīgi pamācošas, bet tas jau ir temats citai sarunai. Strādājot ar informāciju uguni elpojošajā kalnā, visinteresantākais bija:

„Uz Zemes ir arī elle. Jūs staigājat pa DZĪVU UGUNI. Ir dzīvais ūdens, un ir dzīvā uguns. Tā ir jums priekšā.”

„Elle nav telpa, elle ir dimensija. Tā var mainīt savu vietu.”

„Te nevar ilgi atrasties, var sadedzināt dvēseli.”

„Elle – tā ir laika mašīna.”

„Elle – tās ir jūsu kaislības, piesaistes, atkarības.”

„Elle ir tikai tiem, kuri pārvietojas varas polos, izšķērdē būtisko likteņa kārdinājumos.”

„Himēra un Pegazs visu papildina un rada vienotību. Pegazs ved jūs augstumos. Himēra vilina iekšā, gluži kā melnā caurumā.”

„Ejiet pa dažādiem ceļiem, bet uz pasaules vienotību.”

„Sasniedzot virsotni pasaulē, ceļš ies taisni. Un otrādi. Gan uz paradīzi, gan elli ar Pēgazu un Himēru. Uzkāpis augšā, kāpsit lejā. Tādējādi sapratīsit būtību.”

„Šeit elle pacēlās uz augšu un radīja paradīzi. Šeit laiks paātrinās un palēninās. Kurš bija pirmais, var kļūt pēdējais.”

Patiesībā šī informācija ir pelnījusi uzmanību, bet laiks diktēja savu. Saldenā gāze ieplūda smadzenēs un mums nācās kāpt no kalniem lejā.

Tuvojoties tumsai mēs uzkāpām kādu puskilometru virs Vidusjūras kalnos un pārlaidām nakti Kašā. Kaut arī izskatāmies pēc kristiešiem, musulmaņu krodzinieks mūs sagaidīja ļoti sirsnīgi, sakot, ka neesam tūristi, bet viņa viesi. Uzservējis bezmaksas cienastu, viņš pieaicināja arī mūziķi, kurš spēlēja turku mūzikas instrumentus. Sazinājāmies angliski. Aleksandrs bija mūsu tulks. Saimniekam izrādījās interesanta attieksme pret naudu. Bez aplinkiem teica, ka nauda ir riskanta lieta, ka pret to jāizturas ar galvu. Jā, tā ir nepieciešama, bet nav pieļaujams, ka cilvēks kļūst par tās vergu.

Un kas pēc Apokalipses?

Pārdomājot ekspedīcijas problēmas, mēs pievērsām uzmanību faktam, ka Patmas salai visā Apokalipses sistēmā ir būtiska loma. Tā atrodas uz Apokalipses bultas, tāpēc tai pieejama nevis sprādziena enerģija, bet tās informācijas kapsula. Nav nejaušība, ka Jānis Kristītājs šeit veidoja Apokalipses programmu. Šeit uz Patmas salas, savās Atklāsmēs šis Dieva vārda nesējs ieviesa arī programmu nākamajam Zelta laikmetam, sastādot ALGORITMU pārejai uz nākotni. Viņš to ir diezgan skaidri noformulējis. Pēc ziņojumiem septiņām baznīcām sarakstīja „Atklāsmi par pasaules un baznīcas nākotni.”

1. „Tad es redzēju labajā rokā Tam, kas sēd uz goda krēsla, grāmatu, aprakstītu iekš- un ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem.”

Un, kad tai noņems pēdējo zīmogu:

2. „…septiņi eņģeļi ar septiņām bazūnēm gatavojās bazūnēt.”
3. Tad uz Zemes būs septiņi noslēpumainie notikumi-zīmes.
4. Tad pār Zemi izlīs septiņi dusmu kausi.
5. Tad nāks „Dieva spriedums Bābelei.”
6. Un tikai pēc tam būs „Mesijas Triumfs”, „Zvēra un viltus pravieša rašanās”, sātanu sasies uz tūkstoš gadiem, un būs… jaunas debesis un jauna Zeme.”
7. Un tiks uzcelta jauna Jeruzāleme.

Kā redzam, viss ir samērā skaidrs. Pārejā no ciešanām uz Zelta laikmetu vērojama zināma konsekvence. Mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva savulaik bija kļuvuši augstprātīgi, par spīti Dieva Tā Kunga aizliegumam, viņi to tomēr pārkāpa, nolēma kļūt vienlīdzīgi dieviem un iepazīt labo un ļauno, tāpēc arī viņus no Paradīzes izdzina.

Labā un ļaunā izzināšanas ceļā mēs, manuprāt, esam nobaudījuši pietiekami daudz no visa, taču patlaban neiedziļināsimies visās riebeklībās, kurām nākas iet cauri, bet koncentrēsimies uz labo. Labais sākas ar „Dieva spriedumu Bābelei”. Pēc „Mesijas Triumfa”, kā redzams, taps uzcelta Jaunā Jeruzāleme. Aplūkosim Bībeli, kā Jānis Kristītājs tajā interpretē gaišo nākotni, un kas īsti ir šī Jaunā Jeruzāleme. Katram gadījumam atgādināšu, ka Bībeli nevar interpretēt burtiski, tā traktējama galvenokārt kā analoģija. Nu, bet tagad atkal laiks doties ceļā.

12. jūlijs. Sestdiena
13. diena ceļā

Pēc vakardienas darba uguni elpojošajā kalnā, pie ieejas ellē, salīdzinot pulksteņus, Ludmila P. bija atpalikusi no pārējo laikrāžiem jau par 2 stundām. Varētu arī teikt, ka ekspedīcijas septītajā dienā viņa bija palikusi par divām stundām jaunāka, bet Jānis joprojām atpalika par vienu stundu.

Šodien mēs iegriezāmies Patarā, senā pilsētā, kurā dzimis Nikolajs Brīnumdarītājs. Antīkās pilsētas drupās piedzīvojām interesantu epizodi. Kad bijām beiguši darbu pie kāda jautājuma, nolēmām pārcelties no baznīcas, kurā kristīts Nikolajs Brīnumdarītājs, uz toreizējo parlamentu. Pa ceļam mūs pamanīja kāda sieviete, kas tuvumā ganīja kazas un piedāvāja padzerties auksto akas ūdeni. Tas nu bija tieši laikā, četrdesmit grādos ļoti gribējās dzert. Kad bijām padzērušies, pagājām sāņus, lai uzēstu arbūzu, ko Jānis jau bija sagriezis. Kamēr kopā ar pārējiem ēdu, domāju par šo dīvaino aku. Tā bija neparasta, acīmredzot kaut kāda svētā aka, kas apslēpta jau tajos tālajos laikos. Atklāti sakot, es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka drupās pusmetrīga rādiusa atverē ir piecus metrus dziļa aka ar vistīrāko ūdeni. Aka nav ne iezīmēta, ne ierobežota. Ja mēs būtu šeit nonākuši naktī, situācija būtu neapskaužama, jo iekrist kaut kur pazemē būtu gauži elementāri. Tad Aleksandrs ieteicās, ka sieviete, kura cienāja mūs ar ūdeni, atrodoties akā. Atklāti sakot, biju gaidījis visu ko, tikai ne to. Zināju, ka manas domas mēdz realizēties diezgan ātri, bet ne jau nu tik zibenīgi. Metāmies sievieti glābt. Pieskrējuši pie akas, dziļumā tiešām ieraudzījām sievieti. Spriežot pēc viņas uzvedības piecu metru dziļumā, bija skaidrs, ka viņa bija dzīva un nopietnas traumas nav. Viņa uzvedās adekvāti, un, pamanījusi mūsu ierašanos, sāka kāpt pa klinšainajiem izvirzījumiem uz augšu. Jāteic, ka esmu sporta meistars tūrismā, bet es tajā akā bez drošināšanas ierīcēm nelīstu. Šeit nepieciešama klinšu kāpēja tehnika. Pēc piecām minūtēm mūsu satraukuma izraisītāja izrāpās no akas. Izrādījās, akā bija iekritusi viņas cepure, un mūsu gane bija devusies tai pakaļ.

Patara bija nudien interesanta vieta. Pilsēta veidojusi savu pārvadi, izmantojot ideālu modeli. Būs jāizpēta, kā tieši.

Bet no tur saņemtās informācijas uzmanību pelnījuši daži jautājumi:

„Patara nav parasta vieta. Šeit spēks un vara saplūduši vienā veselumā. Šodien uz Zemes nav vietas, kur izpausties kosmiskajiem likumiem. Tā nav nejaušība, ka šeit dzimis Brīnumdarītājs (Nikolajs).”

„Nepieciešams sagatavot vispārēju likumu, lai Brīnumdarītājs atkal spētu izveidot savu pastāvīgo STABU. Tā sabiedrība auž TĪKLU UN ĶER ZELTA ZIVTIŅU. Nevis lai to apēstu, bet lai parādītu un atbrīvotu.”

Kā jau parasti, kad saņemam informāciju, mēs to vispirms pārbaudām. Ja tā apstiprinās, tas ir ārkārtīgi interesanti, jo būtībā norāda — kanāls ir uzmanības vērts un realizēšanas cienīgs. Tiem, kuri nezina, paskaidroju, ka mēs pieņemam, ka ikkatrā kanālā ir ne vairāk kā 20–30% dezinformācijas. Tā tas bija arī šoreiz. 22. punktā minēta kaut kāda „ZELTA ZIVTIŅA”. Nu, gluži vai kārtējā alegorija pasakā par zelta zivtiņu, kad mantkārīgā veča piepildīja savas pārmērīgās vēlēšanās un palika tukšā. Bet šoreiz viss bija mazliet savādāk. Kad pēc divām dienām mūsu ekspedīcija nonāca Efesā, pie Apokalipses pirmās baznīcas, tur Artemīdas templī Veronika fiziskajā plānā mazā ezeriņā patiešām atrada zelta zivtiņu. Tā bija kādus 10 cm gara, gandrīz vai no zelta krāsas ONIKSA. Nu, kā lai netic Patarā iegūtajai informācijai?

3. „Tā arī savā dzīvē smeliet enerģiju AUGLĪGOS ŪDEŅOS.”
4. „Ja cilvēkiem nav vienota mērķa, nav arī Brīnumdarītāja. Brīnudarīšana ir Dabas–Dieva–Cilvēka kopējs rezultāts.”

Pēc Pataras devāmies nopeldēties jūrā. Ieradāmies rozā pludmalē. Šeit atšķirībā no akmens pludmales bija smiltis. Šī vieta ir pie upes ietekas, tāpēc arī šeit ir tās smiltis. Jūrā vētra. Patīkami sajust dabas spēku.

13. jūlijs. Svētdiena
14. diena ceļā

Nakšņojām Bodrumā. Šeit atrodas senā Halikarnāsa – viens no „pasaules brīnumiem”, taču ne GPS, ne vietējie mums nedeva nekādas norādes, kur tad tas viss atrodams. Tā vietā, lai parādītu, kur meklējamas antīkās pilsētas drupas, turienes jaunieši mūs aizsūtīja uz restorānu „Halikarnāsa”. Nolēmām velti netērēt laiku un braukt uz Milētu, antīko pilsētu, kur radusies filozofijas zinātne. Pa ceļam apmeklējām divus muzejus.

14. jūlijs. Pirmdiena
15. diena ceļā

Nakti pārlaidām Kurašasi. Tā ir osta. No rīta radās jautājums, vai maz vērts braukt uz Samosas salu Grieķijā, kā bija ieplānots. Ekspedīcijas tāmi jau bijām pārtērējuši, tāpēc ziedot veselu dienu šai salai būtu ļoti „izšķērdīgi”. Prāmis uz Samosu Turcijas teritorijā ir ļoti dārgs. Stundas brauciens katram maksā 40 eiro, bet par auto vēl 200 eiro. Tērēt 480 € nudien nav saprātīgi, tāpēc nolēmām aprobežoties ar ceļojumu uz ragu iepretim salai. Pusdienlaikā atdūrāmies pret barjeru. Kā izrādījās, šī ir aizliegtā zona, tāpēc iegriezāmies mazā klinšainā līcītī. Mēģinājums noīrēt šeit laivu neizdevās. Kaut arī no šejienes līdz Samosai ir tikai daži kilometri, te ir reāla robeža, un neviens negrib braukt. Izmantojam iespēju nopeldēties Vidusjūrā. Es ar pleznām un masku peldēju uz klintīm. Zemūdens pasaule šeit ir trūcīga un neinteresanta. Vienīgais, kas pelnījis uzmanību, ir daudzie kvarca oļi.

Tad nu devāmies uz Apokalipses pirmo baznīcā Efesā. Tā ir briljanta spice, un tieši caur to iet Apokalipses bulta.

(Nobeigums sekos)

Поделиться:

Facebook

VK

email