Kas sekos Apokalipsei?

Foto ŠEIT

Turpinājums

Lasītāji atcerēsies, ka Latvijas Parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija Valērija Paramonova vadībā jau trešo gadu veic ekspedīcijas ar devīzi “Pasaules galam – nē, Zelta laikmetam – jā!”.

Atzīmējot savu 25 gadu jubileju, asociācija sarīkoja ļoti sarežģītu ekspedīciju uz Turciju, no kuras tikai nesen kā atgriezās. Izdevās atšķetināt Patmas salas, septiņu Apokalipses baznīcu, jaunās Jeruzālemes, Apokalipses bultas un vēl daudzus citus noslēpumus. Iepazīsimies ar šīs ekspedīcijas materiāliem.

Apokalipses pirmās baznīcas noslēpums.

Un tātad diezgan dzīvots apokalipsē! Ir pienācis laiks virzīties tālāk! Ir pienācis laiks novelt no pleciem 7 Apokalipses baznīcas, kā to paredzējis apustulis Jānis. Un, kā vienmēr ekspedīcijas darbā, kļūdas nav pieļaujamas. Galvenais šajā posmā ir nevis vienkārši atvērt „Pasaules gala” zīmogu, bet iedarbināt „Zelta laikmetu”.

Saskaņā ar Bībeli posmā no 7 zīmogu atvēršanas līdz „Jaunās Jeruzālemes” izveidei sagaidāmas daudzas gauži nepatīkamas lietas. Bet tagad mēs kopumā tām iziesim cauri.

Lasītājam, protams, radīsies jautājums: „Kurš tad mums izsniedzis šādas pilnvaras? Kurš mums atļāvis modelēt nākotni?”

Atbilde ir pavisam vienkārša: „Kurš mums ir aizliedzis būvēt pašiem savu nākotni?”

Kas mums liedz doties uz priekšu ar visminimālākajiem zaudējumiem? Katram gadījumam atļaušos atgādināt, ka Bībelē teikts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Turklāt mēs uzskatām, ka šobrīd cilvēks ir starpnieks starp fizisko un smalko pasauli. Tieši tāpēc viņam jārunā par saviem plāniem konkrēti.

No visiem izraudzītajiem objektiem Efesā pirmām kārtām izlēmām sākt darbu Artemīdas templī, kas arī reiz uzskatīts par vienu no 7 pasaules brīnumiem, bet tagad tur, protams, ir tikai drupas.

Kad mēs šeit bijām iepriekšējā reizē, uz Artemīdas tempļa galvenās kolonnas nekā nebija, bet šoreiz tur ligzdoja stārķi, un ko vairāk var vēlēties, ja arī pats gribi veidot kaut ko jaunu? Par mūsu darba kulminācijas punktu Artemīdas templī izvērtās fakts, ka Veronika nelielā ezeriņā fiziskajā plānā patiešām atrada zelta zivtiņu no zeltīta oniksa.

Atgādināšu tiem lasītājiem, kuri ir lasījuši par mūsu ekspedīciju MISTĒRIJAS oktobra numurā, ka tad, kad mēs strādājām Patarā, Sv. Nikolaja dzimtenē, saņēmām informāciju: „Nepieciešams sagatavot vispārēju likumu, lai Brīnumdarītājs atkal varētu izveidot savu pastāvīgo KOLONNU. Tādā veidā sabiedrība vij TĪKLU UN ĶER ZELTA ZIVTIŅU. Nevis lai to ēstu, bet lai parādītu un atlaistu brīvībā.”

Kā redzams, viss notiek saskaņā ar ekspedīcijas plānu, un atrastā ZELTA ZIVTIŅA, tāpat arī STĀRĶI, ir apstiprinājums tam, ka esam uz pareizā ceļa, ir pienācis laiks sākt modelēt ZELTA LAIKMETU.

Neieslīgšu detaļās par darbu Artemīdas templī, jo tas aizņemtu pārāk daudz teksta. Vienīgais, ko gribu teikt, darbs bija saistīts ar mūsdienu sievietes problēmām un pašlaik notiekošajām dzimumu cīņām. Sievietes diemžēl zaudē savu sievišķību, bet vīrieši degradējas.

Kā otro darba objektu Efesā izraudzījāmies Apokalipses baznīcu, kurā pēc izsūtīšanas uz Patmas salu esot kalpojis apustulis Jānis. Interesanti, ka Jānis ir vienīgais no visiem apustuļiem, kuru nesodīja. Viņš nomira dabiskā nāvē.

Kā jau bija gaidāms pēc mūsu iepriekšējiem pētījumiem, nekāda apustuļa kapa tur nav, un iegūtā informācija to vēlreiz apstiprināja:

  1. „Šeit nav apustuļa Jāņa, šeit ir tikai viņa pēdas.”

Pētot templi un apustuļa Jāņa kapu, mēs kārtējo reizi secinājām, ka viņa ķermenis nav aprakts šeit. Domājams, kristiešu vajāšanu laikā romieši aizvāca to no šejienes un noslēpa. Turpinājām darbu pie apustuļa Jāņa. Visbūtiskākā bija šī informācija:

  1. „Šeit ir labāka dzirdamība un spēcīgāka enerģija. Patmā enerģija ir vājāka, bet balss ir skanīgāka un daudz tīrāka.”
  2. „Jo augstāka skaņa, jo smalkāka dzirde. Nav tik viegli uzrādīt enerģiju, kas nāk no Dieva augstumiem. Visām šīm skaņām ir nepieciešams radīt dažādu slāņu laukus.”
  3. „Un Jānis prata uztvert šifrētas skaņas. Un tā tapa matrica tiem, kas saprot skaņu tīrību un smalkumu.”
  4. „Ja šeit izveidosies vajadzīgais ritms un solis, būs arī ideālā planētu kustība.”
  5. „Jūs esat sapratuši, ka būtība nav bailēs un brīdinājumos, bet jauna radīšanā. Jūsu došanās uz baznīcām radīs iespēju iemācīties just svētlaimi.”
  6. „Jānis bija Dižais vēstnesis. Katra baznīca pilda savu speciālo misiju. Atminiet!”
  7. „Pastāv informatīvais filtrs. Mēs regulējam informācijas padevi un piekļuvi jūsu personīgās aizsardzības nolūkos.”
  8. „Uz Zemes drīz mainīsies eksistences un laika nosacījumi. Ikvienam būs iespēja uzzināt par otru visu, nesazinoties ar viņu. Tas būs apvērsums, un ar to nāksies samierināties. Meli kļūs bezjēdzīgi.”
  9. „Tas, kam jānotiek, notiks drīz, un ne tik postoši, kā jūs domājat.”

Kā redzams, informācija ir pietiekoši nopietna, taču vieš cerību.

Apstrādājuši informāciju, ķērāmies pie enerģētikas. Vēl Rīgā, kad gatavojāmies ekspedīcijai, jau sākām lauzīt galvas par apustuļa Jāņa vēstījumiem attiecībā uz 7 Apokalipses baznīcām. Nonācām pie secinājuma, ka tām jānoņem pagātnes zīmogi, bet, lai neizraisītu kataklizmas, mums nekavējoties jāpārveido nākotne no mīnusa uz plus zīmi. Un tātad – pirmā baznīca un pirmais eksāmens. Blakus altārim atradām kādreizējo kristību baseinu, kas veidots krusta formā. Tā kā tur nebija ūdens, nolēmām tajā arī strādāt. Apstājāmies pie tā, ka šīs baznīcas mīnusu pagātnē noteica tas, ka mēs „atstājām savu pirmo mīlestību”. Pastrādājuši pirmajā Apokalipses baznīcā, devāmies nakšņot uz Izmiru, bet mūsu binārajā pasaulē plusam nešaubīgi seko mīnuss. Rezervētā viesnīca, iepriekš mums neko nepaziņojot, bija atcēlusi rezervāciju remonta dēļ, un desmitos vakarā mēs palikām uz ielas. Izbraucām ārpus pilsētas. Visas viesnīcas aizņemtas, tomēr atradām vienu līča krastā, kurā arī bija remonts, bet tieši pusnaktī tur mūs galu galā izmitināja. Aizdomīgi jau bija, bet ko tu padarīsi. Sevišķi bīstams izrādījās ūdensvads. Mūs pabrīdināja, lai nevārītu ūdeni nedzeram. Četrdesmit grādu karstumā baktērijas vairojas ļoti ātri. 2008. g., kad bijām ekspedīcijā Turcijas austrumos, inficējāmies ar holēru, jādomā tieši ūdens piesārņojuma dēļ. Organisma dehidratācija skāra mūs visus. Es, piemēram, zaudēju 15 kg svara. Ārsti nopūlējās aptuveni mēnesi, līdz izdevās stāvokli uzlabot.

Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, es aizliedzu ekspedīcijas dalībniekiem tīrīt zobus un iet dušā.

  1. jūlijs. Otrdiena
  2. diena ceļā

Par spīti brīdinājumiem un drošības pasākumiem, no rīta gandrīz visiem bija problēmas ar kuņģi. Tā tik mums vēl trūka šajā svarīgākajā darba posmā!

Brokastis ēdām un zobus tīrījām degvielas uzpildes stacijā. Kopumā līdz šim rītam Turcijā bijām nobraukuši jau 3210 kilometrus. Pētot kalnos interesantākās vietas, atradām avotu un uzpildījām savus ūdens krājumus. Vienā brīdī, kalnos, ceļa slīpums pārsniedza divdesmit grādus, turklāt bija grants segums. Mūsu auto tālāk vairs nevarēja pabraukt. Atstājām busiņu pie kalnu būdiņas un devāmies kalnos.

Interesanta Turcijas: kalnos vietējie iedzīvotāji, ieraudzījuši mūsu grupu, noslēpās un vēroja mūs no savām mājām. Visu laiku bija jārēķinās ar to, ka mūs kontrolē.

Divi brīnumi dienā. Vai nav par daudz?

Otrā Apokalipses baznīca – Smirna – mums padevās ar lielām grūtībām. Atrast vien to daudzmiljonu lielpilsētā bija ļoti grūti. Kaut kāda iemesla dēļ tā nav atzīmēta nevienā kartē. Arī GPS nespēja palīdzēt.

Visinteresantākā tur iegūtā informācija:

  1. „Noslēpumu nav, ir cilvēku nezināšana.”
  2. „Jūs esat pareizi sapratuši, ka ir dižens fundaments, kas iet cauri visiem gadsimtiem.”
  3. „Fundamentu ir likusi pati Daba, bet cilvēks tai „veido kroni.”
  4. „Jūs veidojat savu harmoniju, un formu samērīgums ļauj jums izprast pamatus.”

Šīs baznīcas pārkodēšana arī bija interesanta. Kad prātojām, kāda matrica tai atbilstu, mums garām pabrauca auto, kas pārvadā zirgus. Tajā bija četri zirgi, katrs savā krāsā, nu gluži kā Jāņa atklāsmē – viens balts, viens ruds, trešais melns, ceturtais pelēks, mēs to nodēvējām par „bālo”. Tas bija šīs dienas pirmais brīnums.

Atgādināšu, ka Atklāsmes grāmatā četri zirgi parādās tad, kad „Dzīvības grāmatai” atdarīja septiņus zīmogus. Tāda sakritība, protams, ir zīmīga. Tātad visu esam aprēķinājuši pareizi, turklāt tagad ir skaidrs, ka esam izkļuvuši no strupceļa un dodamies uz priekšu. Vēl jo vairāk, tagad ir skaidrs, tieši kur Apokalipsē mēs atrodamies. Tagad modelējot varam precīzi piesaistīties Bībelei, proti, mēs esam pagātnē, tieši tur, kur figurē šie četri zirgi. Un šai epizodei seko septiņi eņģeļi ar taurēm.

Mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Tālāk ceļš var kļūt bīstamāks.

Nav skaidrs, kāpēc tieši otrajā baznīcā – Smirnā — mums deva šo zīmi. Jā, tas nav īsti saprotams. Kāpēc ne pirmajā – Efesā? Un kāpēc tieši ekspedīcijas desmitajā dienā? Par to mums būs jāpadomā, taču ne tagad.

Pagaidām domājam par citu: kā pareizāk atdarīt pagātnes zīmogu un iedarbināt nākotni. Rezultātā izveidojās matrica.

Pabeiguši darbu otrajā Apokalipses baznīcā, devāmies tālāk izpētīt vienus no „Jaunās Jeruzālemes” dienvidu vārtiem.

Lasītājs, domājams, saprot, ka „pasaules gals” neko labu mūsu civilizācijai nedos, tāpēc nav jāmīņājas pagātnē, mūsu civilizācijas muļķībās, bet jāiet tālāk, lai neiestrēgtu „krusā un ugunī, asinīm sajauktā” (Jāņa Atklāsmes grāmata, 8:7). Ir pienācis laiks pabeigt Apokalipsi. Un, lai neiesprūstu, pārejas posmā līdz ar zīmogu atdarīšanu jau jāsāk būvēt jaunā Jeruzāleme.

Kā jau gaidīts, situācija attīstījās visai neparasti. Mēs nevarējām atrast ceļu, kas vestu pareizajā virzienā. Pilsētas kartes nebija, un GPS visu laiku nezin kāpēc mūs vedināja uz citurieni. Beidzot, galīgi nomocījušies, sākām taujāt vietējiem, kā nokļūt vajadzīgajā ciemā. Viens no turkiem, kurš runāja angliski, deva labu padomu: „Redziet maršruta autobusu? Brauciet tam pakaļ un nokļūsiet tur, kur jums vajag.” Tā arī darījām. Nobraucis aptuveni divdesmit kilometrus, maršrutnieks nogriezās pa kreisi un, izbraucis cauri kaut kādai arkai, nonāca uz lauku ceļa. Mēs apstājāmies krustcelēs un sākām prātot, vai tiešām šī ir mums nepieciešamā vieta. Tuvojās nakts. Turcijā tā iestājas aptuveni desmitos vakarā. Blakus tecēja upīte, un tas šajā valstī ir liels retums. Bet, galvenais, šie dīvainie vārti lauka vidū ar uzrakstu turku valodā. Beidzot konstatējuši, ka tie patiesi ir vieni no Jaunās Jeruzālemes vārtiem, kurus arī meklējām, sākām pētīt apkārtni.

Lai gan nesaprotam turku valodu, varētu pieņemt, ka uzraksts nozīmē „Laipni lūgti”. Interesanti, ka augšā uz katras arkas malas bija stārķu figūras, taču nekādas citas norādes nemanījām. Tikai vārti un stārķi. Tad piepeši Valērijs ieteicās, ka tie nav tēli, bet īsti stārķi. Mēs piegājām tuvāk un sākām uzmanīgi tos pētīt. Stārķi sēdēja nekustīgi, un es pat apšaubīju Valērija teikto. Nebija arī nekādas ligzdas. Putni stāvēja uz savām tievajām kājām apbrīnojami simetriski, bet ko gan citu viņi varētu darīt naktī uz vārtiem? Acīmredzot — tālu prom no savām ligzdām. Bet tad notika tas, kam arī bija jānotiek. Kad Ludmila T. fotografēja šos dīvaino vārtus, zibspuldze izbiedēja stārķus un tie sakustējās. Paplivināja spārnus, bet tad atkal sastinga. Neko tādu es visos četrdesmit ekspedīciju gados nebiju redzējis.

Faktiski mēs patiešām strādājam ar brīnumiem, bet divi brīnumi vienā dienā ir ļoti nopietni. Kārtējo reizi sapratuši, ka esam uz pareizā ceļa, devāmies uz Pamukkali un pirmajā nakts stundā nonācām naktsmītnē.

  1. jūlijs. Trešdiena
  2. diena ceļā

Pamukkales apkārtnē mums ir daudz darba, tāpēc pavadīsim šeit divas naktis. Pamukkalē ir bezgala skaisti baltu klinšu atsegumi, aptuveni 80 metru augsti un gandrīz kilometru gari. Balto krāsu rada kalcijs ūdens mineralizācijas procesā. Iepriekšējās ekspedīcijās mēs šo vietu identificējām kā ZEMES PIENA DZIEDZERI. Tāda skaistuma nav nekur citur pasaulē.

Pienācis laiks nedaudz atvilkt elpu un izanalizēt vakardienas brīnumus.

„Jaunās Jeruzālemes” noslēpums

Kā jau minēju, apustulis Jānis Apokalipsē runāja par to, kas notiks pēc „pasaules gala”. To var raksturot kā „Zelta laikmetu”, kura galvenais atribūts būs „Jaunā Jeruzāleme”.

Paraudzīsimies, par ko īsti runāts Bībelē! Pēc visām riebeklībām, ko piedzīvo mūsu civilizācija, bet varbūt tieši savas muļķības dēļ, seko Dieva „Spriedums par Bābeli”, un ir jābūvē „Jaunā Jeruzāleme”. Kas tā ir par pilsētu?

Apustulis Jānis raksta: „Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva.” (Atklāsmes grāmata, 21:10)

Turpinājumā Jānis „Jauno Jeruzālemi” apraksta diezgan detalizēti un specifiski.

„Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi; trīs vārti uz austrumiem, trīs uz ziemeļiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz rietumiem.” (Atklāsmes grāmata, 21:12—13)

„Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti divpadsmit vārdi. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi.” (Atklāsmes grāmata, 21:14)

„Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara, cik plata.” (Atklāsmes grāmata, 21:16)

Šajā posmā mums kopumā ir konkrēta informācija. Pilsētu KVADRĀTA formā ieskauj siena ar 12 vārtiem, pa trim vārtiem katrā debesu pusē. Bet visinteresantākā ir pēdējā frāze „tikpat gara, cik plata”. Vārds „plata” šeit nav platuma apzīmējums, tas ir pilnīgi atšķirīgs termins attiecībā uz telpu, saistīts ar kaut kādām koordinātām. Jau iepriekš es rakstīju par to, ka Jānis, kuram nebija nekādu koordinātu, ne platuma, ne garuma, precīzi iezīmēja kartē 7 Apokalipses Baznīcas kā BRILJANTU. Acīmredzot šī informācija nāca no Dieva Tā Kunga kā termins „plašums”, nevis „platums”.

Bet tas vēl nav viss! Tālāk ir vēl interesantāk. Turpinājumā dots detalizētāks pilsētas mērījumu apraksts. Jānis raksta:

„Viņš mērīja pilsētu ar niedri. Tur bija ap divpadsmit tūkstoš stadiju. Tās garums, platums un augstums bija vienādi.” (Atklāsmes grāmata, 21:16)

Un tā jau ir pilnīgi atšķirīga figūra, tas nav KVADRĀTS, bet KUBS.

„Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem…” (Atklāsmes grāmata, 21:19)

Te parādās divpadsmit dārgakmeņi, bet nedaudz savādāki nekā Augstā Priestera krūšu zīmē. Lūk, tie:

Jaspiss (jašma),

Safīrs,

Halcedons,

Smaragds,

Sardonikss,

Sardijs,

Hrizolīts,

Berils,

Topāzs,

Hrizoprazs,

Hiacints (cirkons),

Ametists.

Ne visiem šiem 12 dārgakmeņiem mūsdienās saglabājušies nosaukumi, bet tie ir ļoti svarīgi, jo katram minerālam ir savas īpašības, savs kristāliskais režģis, un kļūdas šeit nav pieļaujamas.

Turpinājumā Jānis raksta: „Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles.” (Atklāsmes grāmata, 21:21)

Turpat arī runā par vīrišķā sākuma – 12 zemes elementu (dārgakmeņu) – sintēzi ar sievišķā sākumu – ūdens elementu (pērli).

Tālāk Jānis raksta, ka: „Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs…” (Atklāsmes grāmata, 21:22)

Un, ja mēs skatāmies nākotnē, izgaismojas kāda interesanta iezīme. Tā kā „Jaunajā Jeruzālemē” nav nevienas baznīcas, nevienas konfesijas, tas nozīmē, ka nākotnē, šajā „Zelta laikmetā” būs tikai VIENA reliģija, jo Kungs Dievs ir VIENS.

Apustulis Jānis ir atzīmējis vēl kādu interesantu lietu: „Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.” (Atklāsmes grāmata, 21:25)

Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, BET VIENĪGI TIE, KAS RAKSTĪTI JĒRA DZĪVĪBAS GRĀMATĀ.”(Atklāsmes grāmata, 21:27)

Patiesībā tas arī ir „Jaunās Jeruzālemes” noslēpums.

Bet pienācis laiks atkal doties ceļā.

Pamukkalē, tāpat kā visur citur, ļaužu ir pārpārēm. Visur rindas un viss ir ļoti dārgs. Lai velti netērētu laiku, es nolēmu, ka jādodas uz septīto Apokalipses baznīcu Lāodikejā. Tā atrodas 30 kilometrus no Pamukkales, un ļaužu tur varētu būt mazāk. Turklāt nevienas iepriekšējās ekspedīcijas laikā mēs tur vēl nebijām bijuši.

Lāodikejas baznīcas noslēpums

Ieradušies antīkajā pilsētā, jutāmies patiešām ērti. Drupās bija ne vairāk kā desmit cilvēku, un neviens mūs netraucēja. Patiesībā tur notika restaurācijas darbi. Nudien dīvaini, kur Turcijai tik daudz naudas, lai atjaunotu daudzos vēsturiskos objektus. Es apbrīnoju šo tautu. Kā zināms, nākotne pieder vienīgi tai tautai, kas neaizmirst savu vēsturi.

Darbu uzsākām tūlīt pēc ierašanās. Izvirzījām tikai vienu jautājumu: „Kāds ir Lāodikejas Apokalipses baznīcas noslēpums?”

Visinteresantākā saņemtā informācija bija:

40. „Šī baznīca laistījās mirdzumā. Kas jums teica, ka šī skala iet uz leju, nevis ir sākums kaut kam jaunam? Jūs visu redzat plaknē, ir jāizpauž apjoms.”

Šeit nepieciešams neliels komentārs. Gatavojot šo ekspedīciju, pētījām materiālus internetā un atradām interesantu diagrammu (skat. 1. att.), pēc kuras pirmās trīs Apokalipses baznīcas vertikāli attīstījās, bet nākamās četras degradējās. Mēs attiecīgi izmantojām šo faktu kā pārbaudes jautājumu, tajā pašā laikā cenšoties noskaidrot visu septiņu Apokalipses baznīcu struktūru.

7-%d1%86%d0%b5%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5%d0%b9

Etnoģenēzes līkne

a, b, c, d, e, f

Efesa, Smirna, Pergama, Tiatīra, Sardi, Filadelfija, Lāodikeja

Jaunā Derība, Vecā Derība, pagānisms, sirdsapziņa, intelekts, jūtas,

Instinkti – dzīvnieki

Sadzīviska lepnība, acu iekāre, miesaskāre – gadi

 

Vēlāk visi 40 kontaktinformāciju materiāli apstiprinājās. Tieši Lāodikejas baznīca ir sākums Jēkaba kāpnēm. Bet par to pastāstīšu nākamajā rakstā.

41. „Šeit iet stars un tas ir lauzts, ejot cauri formai. Un katrai baznīcai ir sava seja, sava unikalitāte.”

42. „Šeit veidota palaišana. Celšanās var būt vienmēr, itin visā. Un nolaišanās ir iespējama sistēmas centrā.”

43. „Tātad jūsu galva spēj būt gan komplektācijas avots, gan arī spēj atdot. Ne velti tā ir apaļa. Bet arī Zeme ir apaļa. Tā ir sarežģītāka un smalkāka, nekā to izprot jūsu mācītā pasaule.”

44. „Šeit ir dzīļu atslēga, bet tā ir arī slēdzene. Tieši šeit arī ir likums, ka viss ir visā.

Jā, šī ekspedīcija neapšaubāmi ir ļoti intensīva. Joprojām darbojamies fiziskajā, informatīvajā un enerģētiskajā līmenī. Nāksies tērēt daudz laika, lai to visu sakārtotu un atlasītu dezinformāciju.

45. „Nedomājiet, ka pārmaiņas notiks strauji. Pārmaiņām jānotiek apziņā.”

46. „Ir iedarbināts pulkstenis. Šeit laiks izpaužas caur formu. Piekļuve avotam.”

Pēc tam visi sapulcējāmies, lai izstrādātu 7–1 Apokalipses baznīcu pārkodēšanas matricu. Kad darbojāmies ar matricu polaritāti, mums blakus apstājās kāzinieku automašīna. Vēl viena zīme, jo arī Apokalipsē parādās „Jēra līgava”.

Pēc darba nolēmām iedzert turku tēju vietējā kafejnīcā. Taisnību sakot, tas dzēriens, ko pārdod pie mums, nav tēja. Tēju dzerot, nolēmām arī apspriest ekspedīcijas problēmas. Kaut arī runājām krieviski, bijām piesaistījuši uzmanību. Mūsu runās neuzkrītoši ieklausījās, tad kafejnīcas īpašnieks pieaicināja kādu vīrieti, kurš acīmredzot saprata krievu valodu, un tas sāka noklausīties. Situācija kļuva saspringta, tāpēc mēs nolēmām atstāt kafejnīcu. Pirmo reizi atgriezāmies Pamukkalē tik agri, ap septiņiem vakarā. Viesnīcas baseins šķita aizdomīgs, tīrā ķīmija, tāpēc neļāvu nevienam tajā peldēties. Gatavojām vakariņas, atpūtāmies.

Nobeigums sekos