Ekspedīcija uz Franciju

Valērijs Paramonovs

“Pasaules galam – nē, Zelta laikmetam – jā!”

Ekspedīcija ar šādu devīzi apkārt pasaulei turpinās. Mūsu pozīcija ir vienkārša: pietiek runāt par Apokalipsi, laiks veidot Zelta laikmetu. Šodien sākam publicēt Latvijas Ezoterikas un parapsiholoģijas 267. ekspedīcijas materiālus, kas iegūti pētot Francijas noslēpumus.

17. marts, 1. diena ceļā.

Sagatavošanās rūpes aiz muguras. Septiņos no rīta divās automašīnās izbraucam uz Viļņu, no kurienes ar lidmašīnu tālāk uz Parīzi. Šī ir kopīga Latvijas-Lietuvas ekspedīcija, kurā piedalās septiņi dalībnieki no Latvijas un viens no Lietuvas Ezoterikas asociācijas.

Ekspedīcijā dodamies pavasara saulstāvjos, kas šogad iestājas 20. martā. Mūsu izpētes objekts ir Monsegīras (Montségur) cietoksnis Pireneju kalnos, kur katari itin kā esot glabājuši Sv. Grāla kausu. Lai vai cik dīvaini tas šķistu, ezoteriķi uz Monsegīru parasti brauc vasaras saulgriežos – jūnijā. Šajā dienā Saules stari iespīd torņa logu vērtnēs un ezoteriķi uzskata to par zīmīgu notikumu. Gatavojoties ekspedīcijai mēs gan atradām pavisam citu informāciju, kam reti kurš pievērš uzmanību.

Kad pāvests Inocents III un Francijas karalis Luijs IX organizēja albiģiešu krusta karu pret katariem, krustneši kataru pēdējo bastionu – Monsegīru – nespēja ieņemt triecienā, tāpēc turēja aplenkumā astoņus mēnešus. Aizstāvji padevās tikai 1244. g. pavasarī, kad aptrūka ūdens un pārtikas. 1. martā sākās sarunas par kapitulāciju, bet pamieru noslēdza 15. martā. Kāpēc katariem bija nepieciešamas šīs divas nedēļas? Iemesls izrādījās ļoti vienkāršs – viņi gaidīja PAVASARA SAULSSTĀVJUS, kas 1244. gadā bija 16. martā. Naktī no 15. uz 16. martu veikuši saulstāvju sagaidīšanas rituālu, rītam austot 215 bezbailīgi katari devās nāvē — sadedzinājās. Un tā nu mūsu ekspedīcijas uzdevums bija noskaidrot, kāpēc viņi šo pasauli atstāja tieši tajā dienā.

Šī būs jau trešā reize, kad dodamies uz Monsegīru. Iepriekšējās reizēs notikumi bija risinājušies diezgan daudznozīmīgi un daļu no kataru noslēpumiem līdz galam tā arī nebija izdevies atklāt.

Bet arī jautājums par saulstāvjiem un saulgriežiem nebūt nav tik vienkāršs. Daudziem pat prātā neienāk, ka saulstāvji ir ļoti bīstams laiks. Mēs uzskatām, ka, sākot ar 2005. gadu, dienas un nakts opozīcija saulstāvjos ir aktivizējusies.

Sasnieguši Viļņu, satikāmies ar kolēģi Andžeju, iekāpām lidmašīnā un plkst. 16.00 bez jebkādām problēmām bijām jau Parīzē. Iekārtojāmies īrētā minibusiņā un sākām braucienu cauri visai Francijai — uz Pirenejiem.
Pārvarējuši 776 kilometrus, vienpadsmitos naktī nokļuvām Limožā.

18. marts, 2. diena ceļā.

Desmitos no rīta devāmies uz Karkasonu. Dienu pirms ekspedīcijas negaidīti viens no mūsu parapsihologiem saņēma Zemes informatīvā lauka ieteikumu: „Atmetiet visu veco informāciju. Ejiet savu ceļu. Uzturiet harmoniju, citādi gaidāmas kataklizmas. Jums atklāsies tā, ko godāja katari.” „Tā, ko godāja katari.” Varētu pieņemt, ka viņi pielūguši Melno Dievmāti. Starp Limožu un Karkasonu Rokamadūras baznīcā atrodas Melnās Madonnas statuja. Sastādot ekspedīcijas plānu, šis objekts gan nebija iekļauts, bet, apspriedušies, nolēmām tur piestāt.

Melnās Madonnas kults kristietībā sastopams visā pasaulē, bet šādu melno madonnu ir tikai aptuveni divdesmit. Slavenākās — Čenstohovas Dievmāte Polijā, Tihvinas Krievijā, Monseratas Spānijā, Altetingas Vācijā, Šartras Francijā u. c. Par Rokamadūras Madonnu mēs nezinājām neko.

Dievmātes kults kristietībā ieviesās tikai 13. gadsimtā. Vēsturiski tā aizsācēja ir pirmatnējās sabiedrības auglības dieviete; tai sekoja Izīda Ēģiptē, attēlota ar bērnu uz rokām, un Artemīda Grieķijā. Romas impērija, kas noliedza pagānu ticējumus, Izīdu pakāpeniski pārveidoja par Jaunavu Mariju.

Izīda asociējas ar Mariju Magdalēnu — vienu no apustuļiem. (Viņa emigrēja uz Franciju.) Vidusjūras reģionā ir vairāk nekā 50 vietas, kas apliecina cieņu tieši Marijai Magdalēnai. Acīmredzot arī katari pielūdza Melno Madonnu un Mariju Magdalēnu.

Rokamadūra, kur nokļuvām pusdienlaikā, mūs apbūra ar savu skaistumu. Uz klints — viduslaiku cietoksnis, ielejā — upe, bet simtmetrīgajā klintī dažādos līmeņos izveidots krusta ceļš.

Pēc stundas mēs jau bijām klintī izcirstā svētnīcā un aplūkojām Melnās Dievmātes statuju. To, ka ekspedīcijās gadās izjust brīnumu, esam piedzīvojuši bieži. Tā notika arī šajā reizē. Starp jautājumiem, kurus ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja noskaidrot, viens bija šāds: „Ko mums grib darīt zināmu šī Melnā Madonna?” Saņēmām atbildi: „Uzņēmuši Dieva svētību, meklējiet iedvesmu, lai radītu daudzas jaunas lietas. Tā arī izpaužas mana svētība.”

Mēs atradāmies viduslaiku baznīcā, diezgan mazā, diezgan tumšā. Vāra gaismiņa ieplūda vien caur diviem vitrāžu lodziņiem. Kad bijām saņēmuši šo informāciju, visa telpa pēkšņi iezaigojās kā zeltā. Kas noticis? Izgājuši no grotas, sapratām – esam piedzīvojuši kārtējo brīnumu! Visu dienu debesis virs Rokamadūras bija apmākušās, bet brīdī, kad saņēmām Dievmātes svētību, no mākoņiem izlauzās Saules stars un, iztriecies cauri loga vitrāžai, izgaismoja baznīcu. Parasti tamlīdzīgas parādības mēs uztveram kā zīmi, kas apliecina iesvētīšanu.

Saņēmām atbildes arī uz citiem jautājumiem. Lūk, dažas no tām:

• Šī ir tā parādība, par kuru bija runāts mājās. Monsegīrā – kauss. Katari dos svēto vakarēdienu. Ņemiet līdzi ābolu, ūdeni, rupjmaizi un sāli.
• No Francijas nāks liela gaisma, caur to atradīsit atslēgu uz patiesību. Sakārtosies visa mozaīka, par kuru reiz runājuši Buijons, Nostradams, Paracelzs.
• Melnās Madonnas kults – zvaigznājs, tautu simbolu savienošanās un sievišķā izpausme uz Zemes.

Teritorija, kurā atrodas Rokamadūra, ir diezgan interesanta. Strādājot ar karti, nonācām pie vēl kāda neplānotas objekta. Tas bija Padirakas zemes iegruvums dažu desmitu kilometru attālumā. Četros pēcpusdienā tur arī nokļuvām. Un tas noteikti bija kārtējais brīnums. Uz plakana kaļķakmens klintāja zemē rēgojās apaļš caurums divdesmit metru diametrā un līdz simts metru dziļumā. Tajā iebūvēts lifts, lai varētu nolaisties lejā. Tur, zem zemes, tek upe, ir ezeri. Diemžēl šoreiz Fortūna no mums novērsās. Kad ieradāmies, pazemē nolaisties mums neļāva, jo notika remontdarbi. Protams, mums būtu bijis ļoti interesanti pastrādāt šādā vietā — pazemē. Tradicionālā zinātne apgalvo, ka iegruvumi veidojas, iebrūkot alas pārsegumam. Man gan jāteic, ka šādai versijai nenoticējām. Tā kā orientējos ģeoloģijā, sapratu, ka tas konkrēti šeit nav iespējams, jo visi virsējie ieži ir viena vienīga klints. Turklāt caurums ir precīzi apaļš, tā sienas – pilnīgi vertikālas. Kopumā var pieņemt, ka caurums zemē ir cilvēku veidots. Bet – kāpēc bija jāveic tik titānisks darbs? Atbildi nezina neviens. Izlūkojuši Padiraku, devāmies tālāk.

Karkasonā ieradāmies ap deviņiem vakarā. Iekārtojāmies 16. gs. būvētā namā: kristāla lustras, antīkas mēbeles. Pat smarža nedaudz neparasta, ieelpojam gadsimtus. Bez mums šajā trīsstāvu namā neviena cita nebija. Ekspedīcijas štāba vajadzībām ideāli, jo šeit mums jāpavada trīs naktis. Esam uzveikuši garu posmu – 436 kilometrus. Vakarā, pārrunājot piedzīvoto, viena no ekspedīcijas dalībniecēm pastāstīja, ka Padirakā augstākajā plānā viņa redzējusi kaut kādu tehnisku ierīci, kas līdzinājusies NLO. Tā lidinājusies virs zemes apmēram 9 metru augstumā, un ar tādu kā plazmas kolonnu urbties zemē.

19. marts, 3. diena ceļā.

Diena sākās ar parastajiem ekspedīcijas ikdienas darbiem. Šoreiz papildus laikapstākļu anomālijām piedzīvojām arī citas nebūšanas. Krievijas televīzija pēc mūsu vairākkārtējas piedalīšanās kanāla REN TV sagatavotajos raidījumos, bija vienojusies ar franču kolēģiem, ka tie turpinās aizsākto darbu un filmēs ekspedīcijas gaitu četrās vietās: Renlešato (Rennes-le-Château), Monsegīrā, Larošelā un Karnakā.

Jāteic, ka ne visai vēlējāmies, lai ekspedīcijas gaitām sekotu televīzija, jo, kaut arī vēl viena filma, protams, bagātinātu mūsu publisko tēlu, tomēr televīzija klātbūtne darbu mazliet sarežģī. Sākumā domājām, ka tas viss paliks pļāpāšanas līmenī, bet, kad pirms došanās ceļā mums piezvanīja no Francijas un teica, ka viņi saņēmuši uzdevumu filmēt un mums pievienosies vēl būs trīs cilvēki, bija skaidrs, ka lieta ir nopietna. Nācās pārplānot ekspedīciju nevis 8, bet jau 11 cilvēkiem. Un tas nozīmē jaunas transporta, izmitināšanas, pārtikas u. tml. problēmas. Arī ekspedīcijas uzvedības taktika prasa zināmu cenzūru. No rīta saņēmām ziņu no franču televīzijas: „Diemžēl neesam saņēmuši atļauju filmēšanai Monsegīrā un Larošelā. Šobrīd apspriežam iespēju filmēt Karnakā. Paldies par sapratni!” Tātad epopeja ar televīziju atkrīt, un mēs varēsim mierīgi strādāt svarīgajos objektos bez svešu ļaužu klātbūtnes.

Dienas vidū nonācām pie Renlešato. Šeit esam jau otro reizi, bet līdz šīs vietas noslēpumu atminēšanai joprojām tāls ceļš. Tātad — kas mums zināms par šo vietu? Ķelti senlaikos teritoriju, kur atrodas Renlešato, uzskatījuši par svētu, tās apkārtnē bija raktuves un karstie avoti. Kārļa Lielā laikā šeit bija bagātā pilsēta Reda, kas kļuva par tāda paša nosaukuma grāfistes galvaspilsētu. Valdīja Barselonas grāfs, Aragonas karalis, grāfs de Fuā un Karkasonas grāfi, līdz mēris pielika punktu pilsētas attīstībai. Kalna virsotnē atrodas neliels kluss ciematiņš un draudzes baznīca. Uz to 1885. g. nosūtīja jauno priesteri Sonjēru.

1891. g. ar drauga un priestera Budē (Henri Boudet) atbalstu Sonjērs sāka dievnama atjaunošanu. Pārvietojot akmens altāri, kas bija saglabājies vēl no vestgotu laikiem, viņš atrada slēptuvi. Tajā bija četri pergamenta ruļļi no 1243., 1608., 1695. un 1753. gada.
1892. gada 21. septembrī Sonjērs savā dienasgrāmatā rakstīja: „Atrastas kapenes.” Viņš turpina meklējumus kapsētā un tās apkārtnē, tiekas ar Karkasonas bīskapu, dodas uz Parīzi, nodod dokumentus atšifrēšanai Emīlam Offē (Émile Hoffet), kurš iesvētī Sonjēru slepenajā okultisma biedrībā. Pēc visiem atradumiem Sonjēra bankas kontā ieripoja miljoniem franku, pie viņa uz baznīcu devās ievērojami ļaudis, bet 1917. gada janvārī viss negaidīti aprāvās: kalpone pasūta zārku, 22. janvārī Sonjērs nomirst, būdams pie pilnas veselības. Eksistē dažādas versijas par to, ko tieši atradis Sonjērs. Vestgotu un kataru noslēptais zelts? Dokumenti par Jēzu Kristu un Mariju Magdalēnu? Relikvijas, kas pārvestas no krusta kariem? Merovingu dinastijas pārmantojamības dokumenti?
1893. gadā, kad bijām šeit pirmo reizi, Sonjēra mājā neiekļuvām. Šoreiz tas izdevās. Šajā braucienā ieguvām vairāk nekā pirmajā, kaut gan nevarējām izpētīt visu gribēto. Nāksies doties šurp vēlreiz.

No parapsihologu saņemtās informācijas visinteresantākā bija:

• Reiz pasaule bija vienota, un šeit ir palikušas viņu pēdas. Sonjērs glabāja še akmeni, kas tagad glabājas pie citiem.
• Sonjērs ir durvju sargs. Šeit bija raksti, bet galvenais – shēmas atrodas pie citiem.
• Esiet vienoti virzībā, tad spēsit iziet cauri Monsegīra vārtiem. Katari sūta staru, kas vienā mirklī iziet visam cauri.

Kādus secinājumus varam izdarīt par Renlešato?

1. Apkārtne, kurā atrodas Renlešato, ir cieši saistīta ar Zemes akupunktūru.
2. Vēsture pieļauj iespēju, ka te varētu atrasties slēptuves. No šejienes līdz Monsegīrai jātniekam ir tikai vienas dienas ceļš. Albiģiešu krusta kara laikā katariem piederošo arhīvu, vērtslietu un artefaktu pārvietošana uz šejieni bijusi pilnīgi iespējama.
3. Fakts, ka abats Sonjērs atradis slēptuvi, nav apšaubāms.
4. Saskaņā ar apkopoto informāciju šeit atrasti slepeni dokumenti, kas datēti ar 13. –17. gs. Daļa no tiem bija šifrēti. Lūk, viens no atšifrējumiem: karalim Dagobertam II un Ciānai pieder šis dārgums, un tā ir nāve.
5. Šī vieta ir zināmā mērā bīstama. Vārds „nāve” parādās daudzviet, pat virs ieejas baznīcā ir savāds uzraksts: „Briesmīga ir šī vieta.”
6. Pamatojoties uz informāciju, kas saņemta mūsu darbošanās laikā, nāksies palauzīt galvas par šādām lietām:

6.1. Kas tas bija par akmeni, ko šeit glabāja Sonjērs?

6.2. Par kādām shēmām un kādām civilizācijām, „kam ir atšķirīga izpausme”, ir runa?

Lai nu kā, bet Renlešato mēs guvām piekrišanu mūsu gājienam uz Monsegīru un ar šo caurlaidi nākamajā rītā varējām kāpt klintī.

Izpētījuši Renlešato, devāmies izlūkgājienā uz Monsegīru. Nākamā diena ir pavasara ekvinokcija, un kāpt kalnā vajadzēs tumsā. Laika apstākļi nav tie labākie, nav arī zināms, vai kalnos ir sniegs. Jau pēc stundas nonākam ciematiņā, atrodam muzeju, un tad jau esam arī pašā Monsegīra pakājē. Dienvidu pusē uz kalnu takas sniega nav, bet tā ir ļoti mitra un slidena. Ziemeļu nogāzes joprojām sniegā.

Līdz rītam!

Поделиться:

Facebook

VK

email