Latviešu
Русский
- jūlijs,
- diena ceļā.
Problēmas ar viesnīcu. Nepieciešams pavadīt vēl vienu nakti šajā rajonā. Pašreizējā naktsmītnē, kā saka saimniece, vieta ir tikai četriem cilvēkiem, jo otrs numuriņš rezervēts jau labi sen un mums tas jāatbrīvo, taču viņa varot šos četrus iekārtot pie paziņām. Nav labi ekspedīciju dalīt daļās, tomēr citas izejas nebija.
Iebraucot Horvātijā redzamas kara pēdas. Dažviet sagruvušas mājas, šur tur ēku sienās automātu un ložmetēju šāviņu postījumi. Sadragātu militāro tehniku gan neredz, taču ir pieminekļi 1991. – 1997. g. karā kritušajiem. Pirms izbraukšanas iztaujāju viesnīcas saimnieci par pēdējo dienvidslāvu karu. Viņa bijusi sanitāre, un, lūk, ko pastāstīja:
„Karš sākās pēc PSRS sabrukuma 1991. g. Tieši mums blakus, brīnumskaistajā Plitvices ezeru apvidū, kur arī bija pirmie ievainotie un kritušie. 1990. g. maijā Horvātijas demokrātiskā savienība Franjo Tudžmana vadībā uzvarēja vietējās parlamenta vēlēšanās un izvirzīja jautājumu par Horvātijas izstāšanos no Dienvidslāvijas. Horvātijas serbus biedēja doma par iespējamo genocīdu, līdzīgi kā Otrā pasaules kara laikā. 1991. g. 29. martā horvātu policisti sastapās ar serbu teritoriālās aizsardzības vienību pretsparu. 31. martā, Lieldienās, horvātu policija iegāja Plitvices Nacionālajā parkā, lai padzītu no turienes serbus. Serbu vienības no slēpņa uzbruka horvātu policijas autobusam un sākās apšaude. Divi cilvēki krita, divdesmit guva ievainojumus, 29 serbus saņēma gūstā. Tajā pašā dienā Dienvidslāvijas parlaments izdeva pavēli Dienvidslāvijas nacionālajai armijai iejaukties serbu un horvātu konfliktā pie Plitvices ezeriem.
Pēc 1991. g. 26. jūnija, kad Slovēnija un Horvātija pasludināja savu neatkarību, situācija saasinājās vēl vairāk. Vislielākās pretrunas izrādījās starp Serbiju un Horvātiju un sākās pilsoņu karš. Daudzi no mūsu apvidus pārbēga uz Bosniju. Karš turpinājās aptuveni četrus gadus. Sākumā horvātu armija veidojās no brīvprātīgajiem. Horvātija pati sevi atbrīvoja. Bija jau šeit arī NATO spēki, taču viņi ievēroja neitralitāti. Pēc kara Eiropas Savienība izdalīja naudu māju atjaunošanai. Šodien gandrīz viss ir atjaunots. Vidējā alga šobrīd ap 800 EUR, pensija 200–300 EUR. Bosnijā ir sliktāk. Valsts ir ievērojami nabadzīgāka.”
Pēc šīs sarunas saimniece mūs aizveda pie saviem draugiem. Tie bija gatavi mūs uzņemt, bet tikai četrus. Vispār jau piedāvātā viesnīca bija gatavā dāvana. Tā atrodas virs trīsmetrīga ūdenskrituma. Lapene uzbūvēta uz saliņas upes vidū, dzied lakstīgalas. Skaisti!
Šodien gaidāma samērā vienkārša diena, tāpēc ekspedīcijas vadību uzticu Ludmilai. Paredzēts izpētīt tikai Plitvices ezerus. Nospriedu, ka pats atpūtīšos. Galu galā trīs jauni dalībnieki ir diezgan daudz, viņiem vairāki aspekti nav saprotami, nākas ziedot gan spēkus, gan laiku viņu organizēšanai. Nopietnu konfliktu nav, bet sīki gadās gan.
Pie Plitvices ezeriem nokļūstam dienvidū. Ar autobusu tikām līdz ūdenskritumiem un 8 km lejup devāmies pusi dienas. Skaistums, kādu savā mūžā vēl neesmu redzējis. Apmēram 90 dažāda augstuma ūdenskritumi. Ūdens caurspīdīgs, peld visādu izmēru zivis un meklē barību. Vienā vietā avots burbuļo taisni no milzu koka saknēm. Nav jēgas aprakstīt, tas jāredz katram pašam.
- jūlijs,
- diena ceļā.
Šodien pēc plāna Smiljanas ciems – vieta, kur dzimis Nikola Tesla. Vakardien visi labi atpūtāmies un es atkal ķēros pie ekspedīcijas vadīšanas.
Māju, kurā dzimis Tesla, atradām bez maldīšanās. Tas ir muzejs. Jāsaka, samērā primitīvs, pat sliktāk. Tāpāt kā nams, kurā dzimis Nostradams, arī Teslas māja ir sagānīta. Baznīca, kurā par mācītāju kalpoja Teslas tēvs, arī tāda, nu nekāda! Izstaigājuši vietējo kapsētu, neatradām nevienu Teslas ģimenes kapavietu. Filma, ko mums nodemonstrēja, arī samērā primitīva un būtībā domāta nekompetentu skatītāju kodēšanai. Vienīgais ievērības cienīgais izrādījās kāds no efektiem, ko mums parādīja. Kādā tumšā telpā, virs kuras jumta uzstādīta dīvaina antena, atradās ģenerators. To ieslēdza, mums iedeva divas neilona lampiņas bez jebkādiem vadiem, un tās iedegās no šī ģeneratora lauka. Fotografēt to kaut kāda iemesla dēļ nedrīkstēja.
Nopirkuši katram ekspedīcijas dalībniekam pa Teslas fotogrāfijai, devāmies meklēt piemērotu vietu darbam. Rietumos no Teslas mājas nonācām kalnu pakājē. Tie bija ap 650–1000 m augsti. Vienam jau atkal piramīdas forma. Pusstundu meklējuši ceļu, kas vestu augšup kalnos, no šī nodoma atteicāmies. Pēc topogrāfiskās kartes likās, ka ceļu daudz, taču realitātē Horvātijas kalnos ved tikai takas. Nācās atgriezties Teslas mājā un strādāt tur pie Krčmara kalna. Kā zināms no ticamiem avotiem, Tesla šeit dzimis 1856. g. Interesants ir fakts, ka viņš nodzīvoja 43 gadus 19. gs. un tieši tikpat arī 20. gs.. Un tā jau ir ezoterika. Vispār Tesla ir vairāk parapsihologs un ezoteriķis nekā inženieris. Viņš atbalstīja teoriju par ĒTERA eksistenci, kaut gan tradicionālā zinātne to noliedza. Tesla uzskatīja, ka viss kosmoss darbojas pēc vibrāciju un rezonanses likumiem. Viņam piemita gaišreģa dotības. Reiz pat atrunāja draugus no kāpšanas vilcienā, jo tas cietīšot katastrofā. Tā arī notika. Citā reizē atrunāja miljonāru Morganu kuģot ar „Titāniku”, jo tad viņš miršot. Tesla neapšaubāmi bija citas pasaules sūtnis un Zemei nebija sevišķi piemērojies. Viņš, piemēram, nespēja pieskarties otra cilvēka matiem, skatoties uz persiku viņam uznāca karstumi, viņam nebija sievas, bet ļoti patika auskari, sevišķi pērļu. Tesla baidījās no ļaunajiem gariem un rēgiem. Viņam bruka virsū mežacūkas, traki suņi, vārnu bari u. c. dzīvnieki. Viņš vairākkārt slīka, daudz netrūka, lai būtu dzīvs izvārīts, kremēts u. tml.
Strādājot ar informatīvo lauku, parapsihologi saņēma apstiprinošu informāciju:
„Es esmu viens no pirmajiem jaunās rases pārstāvjiem, kas sūtīti izmēģinājumam, lai pavērotu, kā es iedzīvošos un vai jūsu pasaule ir tam gatava. Es netiku galā. Tumšie mani novirzīja. Es zaudēju daļu sava spēka. Man nozaga Labo. Es attīstīju cilvēci, taču tikai fiziskajā plānā.”
„Esmu no citas planētas, tāpēc slikti uzņemu jūsu smaržas, gaumi, trokšņainās skaņas. Zemes cilvēki ir atpalikuši savā attīstībā. Mēs sūtām jums savus sūtņus.”
Savus izgudrojumus viņš redzēja smalkajā plānā. Informatīvais lauks viņam norādīja, ko darīt. Visus savus izgudrojumus izdomāja galvā un divdesmit gadu laikā ne reizi nekļūdījās, kaut gan neveica nekādus izmēģinājumus. Mūsu izpratnē – viņam piemita gaišzinība.
Taču ap Teslu virmo runas un tenkas. Piemēram, viņam piedēvē Tunguskas eksploziju, Filadelfijas eksperimentu, sadarbību ar Einšteinu, kad no redzesloka mūsu trīsdimensiju pasaulē piepeši pazuda karakuģis „Eldridžs” un parādījās pavisam citā vietā. Tesla spēja izveidot lodveida zibeņus, salikt tos kastēs, darboties ar tiem, un viņam nekas ļauns nenotika.
Par Teslu varētu rakstīt un rakstīt, taču es ieteikšu lasītājiem internetu, kur ir daudz materiālu, tikai ne visi atbilst patiesībai. Daudz kas par viņu atrodams arī literatūrā. Bet mūsu ekspedīcijai visinteresantākā bija informācija par Teslas noslēpumainajām zināšanām:
- „Teslam bija daudzi noslēpumi. Pasaules vienotība cilvēkā. Visas viņa radītās shēmas ir cilvēka būtības atkārtojums. Magnēts, kas ir katrā, spēj radīt vienotu lauku. Būtība slēpjas apstāklī, lai smadzeņu vibrācijas sakristu ar kopējā lauka vibrācijām. Rezonanse.”
Ne velti vienam no Teslas torņiem virsotnes konstrukcija atgādina cilvēka smadzenes.
- „Telpa–laiks ir notikumu raksturotāji. Un, radot rezonansi ar Zemes magnētisko lauku, iegūsti izeju kosmosā. Lai iemācītos radīt, nepieciešama apziņas, zemapziņas un virsapziņas koncentrēšana.”
- „Izstāstīšu par zibeni. Prāta enerģija nav tik viegli vadāma. Zibens dod radīšanas likumu un tūlītēju izpausmi. Notiek lauku sadursme. Emocijas un domas arī ir lauki. Caur ēteru iet momentāns priekšstats un izpausme.”
- Ēters nav tikai pavadonis. Tā veidojas arī bezgalība. LAIKA jēga – lai notiktu. Ja nav spēka, nav arī izpausmes. Ja nav idejas, nav jēgas.”
- „Tesla ieguva informāciju no paralēlās pasaules. Ēters ir nodalījums starp jūsu un mūsu pasaulēm. Tos, kuri vēršas pie mums, mēs ņemam speciālā uzskaitē. Neaizmirstiet par tumšajiem spēkiem! Domājiet paši par savu drošību.”
- „Es varēju koncentrēties vienai domai trīs dienas. Tas bija pietiekoši.” Mūsdienu cilvēks nespēj noturēt vienu domu ilgāk par minūti, kur nu vēl diennakti.
- „Savas izstrādes esmu ieslēpis „SPOLĒS”. Un vairāk neko jums nevaru dot.”
Atkal jau kārtējais pārbaudījums. Kas tās par „spolēm” – nāksies „palauzīt galvas”. Kā parasti, laika bija ļoti maz un sešos vakarā atstājām Teslas dzimteni, devāmies uz Zadaru. Nakti pārlaidām Adrijas jūras krastā 30 km pirms pilsētas. Šodien pirmo reizi nopeldējāmies. Ūdens silts, caurspīdīgs, taču smilšainu liedagu praktiski nav, ir vai nu lieli akmeņi, vai arī oļi.
- jūlijs,
- diena ceļā.
Šodien dodamies gar jūru Bosnijas virzienā. Pa ceļam izpētījām Krkas Nacionālo parku. Laiks labs, tikai nezin kāpēc dimdina pērkons. Šodien nobraucām 251 km un samērā agri piestājām jūras krastā, lai atpūstos un apkopotu ekspedīcijas rezultātus. Kaut arī tūrisma sezona pašā plaukumā, viesnīcu netrūkst. Apartamenti ir gandrīz katrā mājā. Tiem, kuri gatavojas doties uz Balkāniem, iesakām rezervēt viesnīcu internetā. Pirmkārt, tas ir lētāk, otrkārt, – drošāk. Google sadarbojas tikai ar drošiem partneriem. Ceļā meklējot naktsmītni jāzina, ka gandrīz visur saimnieki stāv ceļa malās. Cenas — uzskrūvētas, mūsu gadījumā pat trīskārtīgi. Parasti tādos gadījumos naktsmītne 8 cilvēkiem maksāja 100–120 EUR diennaktī. Viesnīcas numuriņi jāatbrīvo desmitos no rīta. Automašīnas stāvvieta ir liela problēma. Šeit izmanto ik centimetru. Šodien mēs „noparkojāmies” boksā, kur no abām pusēm brīvi palika tikai daži centimetri.
Izpeldējāmies jūrā, tad divarpus stundas veltījām rezultātu apkopošanai. Teslas muzejā bijām pievērsuši uzmanību faktam, ka visur izvietotas telekameras, ka par šo muzeju interese ir tikai nedaudziem, ka aktīvi darbojas apmeklētāju kodēšanas sistēma. Attiecībā uz pašu Teslu palikām pie viedokļa, ka viņš bija iesaistīts jau no dzimšanas, bet Smiljanā viņu aktivizēja pati apkārtne. Darbojās augošā secība. Tesla redzēja gaismas uzliesmojumus, liesmu mēles apkārtējā pasaulē, un viņa smadzenes nereti ieskāva uguns, radot sāpju sajūtu. Informācijas plūsma bija nekontrolējama un uzmācīga.
No parapsiholoģijas drošības tehnikas viedokļa tās ir galvenās mīnusa iedarbības pazīmes. Tikai 12 gadu vecumā Tesla patstāvīgi atbrīvojās no redzējumiem, taču gaismas uzliesmojumus pārvaldīt vēl nespēja. Mīnusa lauks nevienu tik viegli neatlaiž. Tesla aizrāvās ar azartspēlēm, sāka smēķēt, zaudēja prāvas naudas summas, taču ar lielu gribasspēku un mātes atbalstu viņam izdevās no šiem kārdinājumiem atbrīvoties. Tesla teica, ka „cilvēki ir kosmisko spēku automāti”.
17 gadu vecumā savus redzējumus ievirzīja lietišķā gultnē – izgudrojumos. Iemācījās pārvaldīt savu informatīvo kanālu un atbrīvoja to no uzmācīguma.
- jūlijs,
- diena ceļā.
Tikuši galā ar Teslu, vienpadsmitos no rīta šķērsojām Bosnijas robežu. Uzreiz jūtams, ka tā ir cita valsts. Visur gruži un izgāztuves, pat pie savrupnamiem. Tauta dzīvo manāmi trūcīgāk nekā Horvātijā. Posmā līdz Sarajevai jāizpēta vēl viens objekts – Medžugorje. Internetā biju lasījis, ka šeit parādījusies Dievmāte, ka daudziem te atvēries informatīvais kanāls, ka šī ir svētvieta. Piebildīšu gan, ka ar interneta informāciju jāuzmanās. Tā nav nekāda svētvieta. Mums pietika ar stundu, lai to saprastu. Kaut arī ļaužu pūļi šeit vareni, ar pilnu atbildības sajūtu paziņoju, ka šī ir bīstama vieta, kur darbojas kodēšana. Šo vietu pārvalda sekta, kas izvietojusies pilsētas pievārtē – Majčino selo (Mātes ciems). Nonākuši viņu teritorijā, iegājām templī. Jābūt krietni aprobežotam, lai neredzētu sātanisma aizmetņus gan šeit, gan viņu katedrālē.
Ļaudis ar apdullušu skatu rāpjas divos kalnos, kur it kā parādoties Dievmāte. Kalnu augstums ir 298 un 448 m. Visiem ekspedīcijas dalībniekiem radās viena vēlēšanās – pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom. Taču pat aizbraucot mēs visi joprojām jutām šīs vietas ietekmi. Labestības un svētuma vietā – satraukums un agresivitāte, kas lauzās uz āru. Atkārtoti mēģinājām darboties ar kanāliem, taču rādījās tikai sarkanā krāsa. Mēs nemēdzam strādāt ar zemākajām čakrām, jo šī gaisma ir dezinformējoša.
Dodamies uz Sarajevu, kur sākās Pirmais pasaules karš. Jo tuvāk nāca pilsēta, jo skaistāka kļuva apkārtne. Ceļš pamazām ietiecas aizā. Klinšu pārkares līdz pat km augstumam. Pilsētas pievārtē izbraucām no kalniem, bet, ak vai! Sākās lietus ar zibeņošanu!
Astoņos iekārtojāmies apartamentos. Viesnīcnieks brīdināja, ka automašīnās neko nedrīkst atstāt. Iepriekšējā naktī esot uzlauztas mašīnas un aiznests viss pa tīro. Kopumā Sarajeva ir intensīva pilsēta. Pa ceļam uz naktsmītni ievērojām, ka pēdējā kara laikā (1991–1997) šeit notikušas kaujas. Uz daudziem namiem joprojām redzamas automātu un ložmetēju šāviņu atstātās pēdas. Daži nami vēl šodien guļ drupās. Pēc Medžugorjes ļoti nāk miegs. Tā ir pirmā mīnusa enerģiju pazīme. Vajadzēja pusi dienas, lai nobrauktu 166 km. Iespaids tāds, ka laiks sabiezējis. Sākām apkopot Medžugorjes rezultātus.
Viens no mums bija pamanījis, ka sektas teritorijā mutē radusies rūgta garša, traucēta koordinācija un negribējies domāt. Tās ir psihotronās iedarbības pazīmes. Katedrālē viņš ievērojis, ka uz lustrām atrodas maskētas telekameras. Kāpēc gan slēpt novērošanas kameras? Nudien dīvaini. Vispār Medžugorjē it visur atrodama psihotroniskas iedarbības elektronika. Pat katedrālē uz altāra pašā centrā visiem redzama ierīce, kas izskatās pēc datora disketes.
Bet kādam citam informatīvais lauks ziņoja: „Šeit ir zirnekļpuķe. Sekosi tās smaržai, paliksi bez sulas.”
Vēl kāds ekspedīcijas dalībnieks stāstīja, ka sekta esot izveidota ap kaut kādām drupām un akmeņiem. Tā izmantoja biolokācijas metodi, un vieta izrādījās ar mīnusa zīmi. Bet dīvainākais tas, ka svārstiņam vairākas reizes pārtrūka pavediens un nācās to meklēt zālē. Sektas teritorijā viņa bija aplikusi ap galvu vara stieplīti un kļuvis vieglāk. Bet no kanāla saņēma informāciju: „Šeit atrodas svešu spēku uzkrājējs. Šeit Marijai ir aste un asi nagi, bet ierasties viņai palīdzēja pavadoņi. Kad pasaulei izstāstīsit patiesību par šo vietu, būsit izturējuši savu pārbaudījumu. Medžugorje ir rezervāts tiem, kuri nav definējuši savu likteni.”
Atklājot patiesību par Medžugorji gribas sacīt, ka tas nav tikai mūsu viedoklis. Šīs Dievmātes kultu nav atzinis arī Vatikāns.
Apkopojot rezultātus nedaudz pieskārāmies arī rītdienas braucienam uz Bosnijas piramīdām. Es uzskatīju, ka ekspedīcija tam vēl nav gatava, jo sevišķi pēc Medžugorjes. Mums piekabināts „melnais”. Daži gan nesaprata, kas notiek, cik tas ir bīstami.
