Latviešu
Русский
“Nē – pasaules galam, jā – Zelta laikmetam!” – tāds nosaukums dots starptautisku ekspedīciju ciklam apkārt pasaulei, ko rīko Latvijas parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija. Mūsu žurnālam ir tas gods saviem lasītājiem sniegt unikālu iespēju izsekot 259. ekspedīcijas gaitai, kuras maršruts bija: Rīga – Bāzele – Ženēva — Mojona (kolaiders) – Dornaha (antropozofijas centrs) – Minhene (Parapsiholoģijas institūts) – Rīga.
No ekspedīcijas dienasgrāmatas
Un tātad — ir sākusies Latvijas parapsiholoģijas asociācijas 259. ekspedīcija, kas iekļaujas pasaules ekspedīciju kategorijā “Nē –pasaules galam, jā – Zelta laikmetam!
- augusts.
- diena ceļā.
Uz lidostu dodamies visi astoņi ekspedīcijas dalībnieki: Valērijs, Sergejs, Rostislavs, Ļena, Veronika, Ludmila P., Ludmila T. unDiāna. Labu laiku bijām lauzījuši galvas, kā ekspedīcijai vislabāk nokļūt Alpos. Galu galā vienojāmies, ka lidosim uz Bādenbādeni Vācijā, tad noīrēsim automašīnu un brauksim 400 km uz kalniem, līdz sasniegsim vienu no ekspedīcijas galvenajiem mērķiem – lielo hadronu kolaideri. Tā kā lidsabiedrība «Ryanair» piedāvāja diezgan zemu lidojuma cenu, mēs atmetām domu par braukšanu ar automašīnu no Rīgas, tādējādi ietaupot gan laiku (4 dienas turp-atpakaļ ceļa), gan degvielu. Patiesībā tas zināmā mērā sarežģījamūsu situāciju, jo lidmašīnā nevar ņemt visu ekspedīcijai nepieciešamo aprīkojumu.
Lidmašīna paceļas gaisā ar desmit minūšu kavēšanos. Iekāpšana, kā parasti, gauži nervoza. Diānas un Veronikas rokas bagāžasapjoms bija patiesi iespaidīgs, tāpēc nācās lietot fizisko spēku, lai to iestūķētu mērītājā. Izkraujot mantas no taksometra, ar kuruieradāmies lidostā, es aizmugurējā sēdeklī aizmirsu savu mapi ar aviobiļetēm un kartēm. Labi, ka trāpījās prātīgs taksists, kurš to pamanīja un tūdaļ arī atdeva.
Taču kreņķi vēl nav galā. Ap pusnakti ielidojam Bādebādenē un konstatējām, ka pasūtītā viesnīca ir slēgta. Austrijā un Vācijā pieņemts ekonomēt uz administratīvo izdevumu rēķina. Dažās lētajās viesnīcās administratoru vietā atrodas automāti, bet pēc astoņiem vakarā viesnīcas durvis ir slēgtas. Saspaidījuši nepieciešamos taustiņus, dabūjam kodus, kas ļauj iekļūt tikai vienā no trijiem rezervētajiem numuriem par kopējo cenu. Prātojam lai saprastu, ko gan tas nozīmē, mēģinām sazvanīt viesnīcas personālu. Pēc kāda laiciņa parādās meitene, kura mierīgi paskaidro, ka elektroniskajai ierīcei gluži vienkārši beidzies drukāšanai paredzētais papīrs.
- augusts.
- diena ceļā.
Desmitos no rīta ejam pēc savas noīrētās mašīnas. Pēc visām konsultācijām ar „Europcar” un bankām mūsu kredītkarti aprij ar visiem tās tūkstoš eiro. Iemesls pavisam vienkāršs – izrādās, ka uz tās jānogulda lati, nevis eiro. Turklāt Vācijā auto īrei pieņem tikai dažus kredītkaršu veidus.
Tā kā pieredze ar auto īri mums ir jau no iepriekšējiem braucieniem, esmu sagatavojis papildus „Master Card”, uz kuras noguldīta daļa ekspedīcijai paredzēto līdzekļu. Tā mūs paglābj, bet, kamēr noskaidrojās visas problēmas, stunda no mūsu dārgā laika zaudēta. Tomēr nu jau kā balvu uztveram lielisko mikroautobusu, kurā beidzot kraujam iekšā savas mantas. Busiņu, kā mums paskaidro, sacensību laikā esot īrējusi „Ferrari” komanda un tas tikko kā atgriezies nomā. Domāju, ka šāda informācija lasītājiem varētu noderēt, lai izvairītos no tehnokrātijas laikmeta problēmām.
Izbraucam no Bādenbādenes un pa autobāni dodamies uz Ženēvu. Ceļā pirmā Šveices pilsēta – Bāzele. Tā ietilpst ekspedīcijas plānā un tur paredzēti pirmie darbi. Laika zuduma dēļ esam spiesti izvēlēties tikai vienu no 17 objektiem – katedrāli. Viduslaikos kristieši savas baznīcas parasti cēla pagānu spēka vietās. Mēs savā darbā bieži izmantojam dievnamus kā ļoti labus energoinformācijas kanālus.
Bāzele izrādās ļoti skaista un interesanta pilsēta. Tai cauri tek Reina. Tur atrodas arī Šveices vecākā universitāte (celta 1460. g.), kurā mācījies viens no farmakoloģijas tēviem – Paracelzs. Viņš teicis: „Visas vielas ir indes, nav nevienas, kas tāda nebūtu. Vienīgi deva nosaka, kas ir inde un kas zāles.” Ne velti Bāzeli uzskata par farmācijas galvaspilsētu.
Pilsētas katedrālē mūsu parapsihologi iegūst norādes, kuru būtība ir:
JEBKURA FORMA IR TRAUKS. Cilvēks izpaužas kā trauks, kam pamati likti Visumā. Forma radīta Visumā, bet matēriju veido cilvēks pats, tā atklājot diženās radīšanas būtību.
Par lielo hadronu kolaideru Zemes informatīvā lauka atbilde skan:
DIEVA KRONI NAV IESPĒJAMS PAŅEMT ROKĀS UN NEAPDEDZINĀTIES. Pasaulei dots milzīgs kārdinājums, Dievs padevis pretim šautru, varbūt pavedienu, bet varbūt Diženās Radīšanas būtību. Ņemiet šautru, noaudiet lauku! Šī šautra ir STARS, KAS IZURURBJAS CAURI PAŠA PĪŠĻIEM. Tādā veidā ir noņemta nāves kulta programma. Arī lielā hadronu kolaidera darbība noris smalkajā plānā.
No Bāzeles ekspedīcija tālāk dodas uz kolaideru. Kalnos priekšā skaidri jaušama negaisu fronte. Pamazām sāk līņāt. Piebraucam pie Ženēvas ezera un turpinām ceļu gar to taisni negaisa zonā. Līdz ar tumsu sākas īsta lietusgāze. Samazinām ātrumu, jo šķiet, ka nu jau pārvietojamies nevis ar automašīnu, bet ar zemūdeni. Visapkārt zibeņo un dārdina, līdz kolaideram palikuši vairs tikai pārdesmit kilometri.
Pie Francijas robežas lietusgāzes beidzas. Mēs apmetamies viesnīcā kilometru no lielā hadronu kolaidera loka, kas atstāj zināmu iespaidu uz dažu ekspedīcijas dalībnieku pašsajūtu. Šajā dienā esam veikuši 477 km un izbraukuši cauri visai Šveices teritorijai.
- augusts.
- diena ceļā.
Tā kā esam nakšņojuši Francijas teritorijā, mainām kolaidera loka izpētes taktiku. Tā garums ir 27 km, diametrs — 9 km, tātad diezgan liela teritorija. Izmērām elektromagnētisko lauku viesnīcā. Tas ir normas robežās (30 Hz). Dodamies pārbaudīt kolaidera loku uz zemes virsmas, kaut arī tas atrodas 100 m zem zemes. Mojonas pilsētiņā, kas plešas pie Ženēvas lidostas, elektromagnētiskais lauks arī normas robežās (100–20 Hz).
ispār 2012. gada sākums bijis varens. Jau 2004. g., kad pētījām zīmējumus rudzu laukā pie Mālpils, mums kāda civilizācija nosūtīja informāciju. Šodien varam teikt, ka tā ir realizējusies.
- gadā paziņoja, ka ir atklātas matērijas sīkākās, „dievišķās” jeb Higsa bozonu daļiņas. Šīs mūsu ekspedīcijas laikā uz Marsa ir nolaidies pašgājējs, lai izpētītu grunti. Abi notikumi vien ir īsta revolūcija!
Iepriekšējā naktī daži ekspedīcijas dalībnieki piedzīvojuši interesantas lietas. Organisms bija aktivizējies šūnu līmenī.
Lūk, kā viņi apraksta situāciju:
Tiklīdz ieradāmies viesnīcā, sāku slikti justies. Nogurums. Ķermenis kā no vates. No rīta pastrādāju, lai saprastu, kas ar mani notiek, un saņemtu kādas norādes. Ieguvu informāciju, ka tas saistīts ar paātrinātu vielmaiņas, hormonālo procesu un informācijas apmaiņu asinsrites sistēmā. Starp citu, viens no mums jau iepriekš bija saņēmis informāciju, ka cilvēki ar asinsvadu sistēmas traucējumiem nedrīkst atrasties lielā kolaidera loka iekšienē. Bija teikts, ka paātrinājums skar ne tikai protonus, bet arī elektronus un neitronus (tās visas ir atoma elementārdaļiņas).
Aizmigu momentā, bet naktī pamodos no klusuma. Baidījos, vai tik mana istabas biedrene maz ir dzīva, jo šķita, ka viņa neelpo. Paskatījos ciešāk un ieraudzīju, ka krūškurvis vieglītēm cilājas. Ieklausījos savā ķermenī. Sirds sitās lēni un nedzirdami. Mēģināju sajust, kā pa asinsvadiem plūst asinis. Es klausījos, līdz sametās baisi. Sāku skaitīt „Tēvreizi” un tad ātri aizmigu.
Naktī gulēju labi, taču pamodos ar galvassāpēm, kas man gadās ļoti reti. Sāpes bija trulas, bez uzliesmojumiem. Likās, ka paura daļas kreisajā pusē kāds iedūris bultu.
Kad ekspedīcija dodas uz lielo hadronu kolaideru, vairākiem dalībniekiem ir sajūta, ka ap galvu izveidojusies tāda kā metāliska stīpa, kas pamazām paplašinās un kļūst par cepuri, stipri spiež galvu, un tā sāk sāpēt.
No ekspedīciju pieredzes zinu, ka šīs parādības klasificējamas kā SKENĒŠANA. Parasti galvas smadzenēs bez atļaujas bāžas kaut kādas ne visai pozitīvas enerģētiskās struktūras, kas mēģina nolasīt informāciju un pieslēgties. Šīs parādības mēs uzskatām par negatīvām, jo notiek iejaukšanās bez paša cilvēka atļaujas.
Tālākais ekspedīcijas ceļš pa lielo hadronu kolaideru ir vēl mulsinošāks. Mērot magnētisko lauku, elektromagnētiskā ierīce daudzviet uzrāda tā neesamību. Vispār jau tā nevar būt. Un kur nu vēl kolaidera loka centrā! Lai pārbaudītu ierīci, piebraucam pie augstsprieguma līnijas un mērām elektromagnētisko lauku tur. Ierīce uzrāda 1400 Hz. Tā tas arī varētu būt, jo zem augstsprieguma līnijām elektromagnētiskais lauks pārsniedz normu par 1200 Hz.
Nostrādājuši veselu dienu lielā hadronu kolaidera teritorijā, atklājam vēl dažas dīvainības, kuras nāksies noskaidrot.
Vieta, pa kuru kolaidera lielajā lokā joņo protoni, atrodas Francijas teritorijā un ir biezi apdzīvota.
Informācijas kanāli mums devuši vairākas interesantas norādes:
Kādu mērķi izraugies, tādas būs arī izpausmes.Laiks ir saistīts ar telpu, un tie abi veido pamatu.
Kādu vadības sistēmu esi izvēlējies, tādas dimensijā arī atrodies.
Nedomājiet, ka Eiropas Kodolpētījumu organizācija CERN ir varena un visu varoša. Tā ir bērnu spēļmantiņa. Nav nekā pilnīgāka par cilvēku. Viss pārējais ir tikvien kā viņa atspulgs.
Pabeigusi centrālā loka izpēti, ekspedīcija dodas meklēt ieeju lielajā hadronu kolaiderā. Vairākās vietās mūs neielaiž un sūta uz centrālo biroju. Dienas beigās galu galā noskaidrojas, kur īsti esam gaidīti. Tad atgriežamies viesnīcā.
Vakarā, apkopojot ekspedīcijas rezultātus, uzpeld interesanta šīsdienas informācija:
Kolaiders ir pārmaiņu katalizators. Mainās mērījumu blīvums un Zemes spēka vietas.
Pats lielais hadronu kolaiders nav tik bīstams, cik bīstami ir tajā veiktie pētījumi. Ir nepilnīga izpratne, un tam jāpievērš uzmanība. Tikai dažiem mērķis ir patiess.
Notiek cilvēku kalibrēšana.
Uz mūs satraucošo jautājumu: „Kāpēc kolaiderā atklātais Higsa bozons sastāv no trim daļām?” saņemam atbildi: „Kas jums teica, ka tas sastāv no trim daļām? Ir tikai viena. Un neskatieties tajā muļķīgajā attēlā. Tas ir viens un tādējādi arī vienots.”
Arī par iepriekšējās dienas vētru pienāk interesanta informācija: “Vētru sūta konkrēts gaismas stars. Ja notiek cilvēka starojumasinhronizēšana ar kosmiskajiem stariem, saņemat “Dieva žēlastības uguni”. Ja ne, tad rodas zibens. Tas sper tur, kur nav rezonanses.”
Šī informācija ir mulsinoša, jo iepriekšējā dienā taču zibeņoja Hadronu kolaidera apvidū.
Apkopojot ekspedīcijas rezultātus, secinām, ka brīvo protonu avots Zemei ir – Saule.
Informācijas ir diezgan daudz, bet laika maz. Apkopojumu pārtraucu divos naktī. Turpināsim darbu vēlāk.
- augusts
- diena ceļā.
Gaidāma visai sarežģīta diena. Pusi no tās pavadīsim Lielajā hadronu kolaiderā, kur plkst. 14.00 mums nozīmēta tikšanās, bet līdz tam ir brīvais laiks, tāpēc dodamies uz Ženēvu.
Ļoti skaista pilsēta, kas izstiepusies kalnos, ezera krastā. Mūsu draugi gulbji šeit pieradināti – piepeld tieši pie krasta un ēd maizi no rokas. Problēmas ar noparkošanos.
Aplūkojam pilsētas centru un dodamies uz kolaideru, kur mūs jau gaida. Kā par nelaimi, nez kāpēc nedarbojas diktofons. Kolēģi sarunu ieraksta mobilajā telefonā. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, izdodas ierakstīt gandrīz vai visu. Mums parāda kolaidera lielāko detektoru „Atlas”, kurš fiksē to, kas notiek protoniem saduroties, supravadošo magnētu telpu, vadības pulti, muzeju. Tunelī neielaiž, jo tajā notiek eksperimenti un protonu plūsmas spēks izraisa radiāciju, kas mazinās tikai pēc divām nedēļām. Protonu kūļi palaisti šorīt, taču kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ process apturēts, bijušas problēmas ar kūļiem.
Tikšanās ilgst līdz sešiem vakarā, taču tas ir atsevišķs stāsts. Esam stipri noguruši. Elektromagnētiskā lauka iedarbību jūt viss ķermenis. Tas ietekmē arī ekspedīcijas psiholoģisko klimatu. Mūs provocē kaut kādas struktūras. Tā kā man ir jau trīsdesmit gadu ilga pieredze ekspedīciju darbā, varu droši apgalvot, ka šī 259. ekspedīcija, kā jau bija gaidāms, ir ārkārtīgi sarežģīta. Esam pietuvojušies kaut kādu noslēpumu atklāšanai.
Man kā ekspedīcijas vadītājam nākas daudz laika veltīt tam, lai šī grupa nesašķeltos kā atoma kodols. It visiem uz āru laužas psiholoģiskā nesaderība. Viens no dalībniekiem izmežģī kāju un sastiepj saites. Jāuzliek stingrs pārsējs.
Ekspedīcijās mēdz gadīties šādas situācijas. Būtībā tas ir eksāmens. No ārpuses ekspedīciju nav tik viegli ietekmēt, jo mums ir stipra aizsardzība, taču no iekšienes, psiholoģiskās nesaderības un instinktu līmenī, sarīdīt dalībniekus ir daudz vieglāk.
Šis eksāmens ir ļoti smags, tomēr kopīgiem spēkiem ap pusnakti to nokārtojam. Tostarp esam saņēmuši arī izteikti astrāla rakstura informāciju: „Jūs esat agri aizgājuši no šī lauka. Šodien ir svarīga stunda un tā vēl nav beigusies. Esmu jūs brīdinājis: ja šo iesvētīšanu neiziesit, tālāk doties nevajag. Jums nāksies kalnos mīt jaunu ceļu. Esat atslābinājušies un pazaudējuši kaunu. Tas traucē domāt. Saņemieties, citādi tālāk būs vēl grūtāk saprast, no kurienes un kādēļ jums priekšā radusies siena.”
Un, lūk, mēģinājums apturēt ekspedīcijas darbu nav izdevies. Mēs ejam kalnos. Un cenšamies atminēt savu rēbusu.
Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.
