Latviešu
Русский
- daļa
Iepriekšējā numurā stāstījām par sākuma posmu Latvijas parapsiholoģijas un ezoterikas asociācijas 259. ekspedīcijai, kuras devīze ir: „Nē pasaules galam, jā zelta laikmetam!” Aprakstu beidzām ar ceturtās dienas notikumiem, kad paslepus apsekojām zemes gabalu virs Lielā hadronu kolaidera. Daudz kas mums šķita pārsteidzošs un neparasts: mērierīces neuzrādīja elektromagnētiskā lauka esamību, ļoti dīvaini uzvedās arī saulespuķes. Parasti to lielās galvas seko Saulei, taču šeit viss bija otrādi. Saulrietā ziedi vērās uz austrumiem, tātad par 180º pretējā virzienā. Tieši tas pats notika ar kompasu. Kad turējām to virs ekspedīcijas dalībnieku galvām, dažbrīd virziena rādītājs pavirzījās par 180º un ziemeļu vietā rādīja uz dienvidiem.
Protams, mums tā bija viela pārdomām, bet informācija, ko saņēmām no Visuma, daļēji izskaidroja kompasa darbības anomāliju: „Nedomājiet, ka CERN (Eiropas kodolpētījumu organizācija) ir visu varoša. To var pielīdzināt bērnu spēļmantiņai, jo nav nekā pilnīgāka par cilvēku. Viss pārējais ir tikvien kā viņa atspulgs. Smadzeņu centri sazinās ar Visumu un ir tam pieslēgti.”
Gatavodami šo ekspedīciju, neapšaubāmi, izstrādājām drošības plānu visu dalībnieku darbam kolaidera vidē. Saņemtā informācija mūs bija darījusi piesardzīgus:
„Jūs, Zemes cilvēki, esat pietuvojušies līnijai, aiz kuras beidzas jūsu pasaule. Jūs varat tur ielūkoties. Tur viss ir citādāk. Bet Zeme paliek tāda pati, kāda tā ir. Jāpāriet cilvēkam pašam.”
„Jūsu LHK ekspedīcijas bīstamība lielajā lokā – 10%, mazajā – 40%, Zemei kopumā tā sastāda 15%.”
„Mērķis pagaidām nav skaidrs, tas ir miglā tīts. Ne velti tur viss ir sarežģīti. Ceļš ved pāri nodedzinātiem tiltiem.”
„Kamēr darbojas Mēness magnētiskais lauks, šajā zonā nedrīkst ieiet. Jums neļaus to (LHK) atvērt.”
- augusts.
- diena ceļā.
Vakar pusi dienas pavadījām Lielā hadronu kolaidera iekšienē un satikāmies ar tā darbiniekiem. Bet šodiena sākās ar pārdomām par tur redzēto. Ekspedīcijas rezultātu apkopojums mūs darīja domīgus.
Šo ekspedīciju gatavojot nācās iedziļināties kodolfizikas un elementārdaļiņu jautājumos. Šīs kolaidera ekspedīcijas galvenais mērķis bija uz vietas noteikt to robežu, ko šobrīd sasniegusi mūsu civilizācija, un noskaidrot, vai LHK nav pasaules gala palaides ierīce.
Galu galā LHK taču apsūdz par to, ka:
tas var izveidot melno caurumu, kas aprīs mūsu Zemi;
radīt magnētisko piltuvi, kas ietekmēs Zemes magnētisko polu maiņu;
tur veic slepenus laika un telpas pārvaldīšanas pētījumus;
tas ietekmē Zemes klimata maiņas;
tas ir hadronu ierocis. Kā arī — piedēvē tam vēl daudzus citus nāves grēkus.
Jāatzīst, ka šī ekspedīcija bija ļoti sarežģīta. Ja Malta mums bija kā paradīze, tad Alpi izvērtās par gatavo elli. Un ne jau tikai tāpēc, ka izstaigājām LHK un Hitlera kalnu rezidenci, bet tāpēc, ka jebkura ekspedīcija ir civilizācijas veseluma modelis. Šajā mēs strādājām ne tikai ar organisma šūnām, nonākot līdz atoma kodolam un elementārdaļiņām tā sastāvā. Vislielākās problēmas sagādāja pašu ekspedīcijas dalībnieku tīri cilvēciskās psiholoģiska rakstura īpašības. Un, pirmkārt, tās ir: egoisms, tehnokrātiskā domāšana, psiholoģiskā nesaderība un agresija.
Var sacīt, ka cilvēka psihe Lielā hadronu kolaidera laukā ir diezgan nestabila. LHK jo sevišķi provocē agresiju. Šajā vietā uz āru izlaužas viss, ko cilvēks slēpis zem maskas. Trešajā ekspedīcijas dienā, kad visu laiku bijām nostrādājuši kolaidera lielajā lokā, tikai ar milzu piepūli izdevās pārvarēt cilvēciskās problēmas un turpināt ekspedīcijas darbu.
Lasītājs var nodomāt, ka esam gatavie „pajolīši” ar vāju psiholoģisko sagatavotību, turklāt ne visai labi cilvēki, tāpēc teikšu pavisam atklāti: ideālu cilvēku uz Zemes nav, eksāmeni ir jāliek. Ieiet pasaulē, kurā irst atomu kodoli un elementārdaļiņas, nebūt nav tik vienkārši.
Kad atradāmies kolaiderā iekšā, nestādījāmies priekšā kā ekspedīcija, bet centāmies iegūt informāciju „tīrā veidā”. CERN darbiniekiem mēs bijām grupa no Latvijas mācību centra „Gudrība”. Uzdevām kādus trīsdesmit jautājumus, bet uz dažiem nekādas atbildes nesaņēmām. Tā nu mums izdevās noskaidrot, ka:
šobrīd LHK ir vissarežģītākais tehnokrātiskās sabiedrības radītais veidojums veselas pilsētas apjomā un desmit miljardu ASV dolāru vērtībā.
CERN-ā strādā aptuveni 2370 darbinieki, no kuriem tuvu pie 70 ir zinātniskie līdzstrādnieki, bet pārējie — inženieri un apkalpojošais personāls.
CERN nodarbojas galvenokārt ar fundamentāliem pētījumiem. Veikti divi Higsa bozonu eksperimenti.
Ir arī lietišķās programmas tehnoloģiju attīstībai, tostarp arī jaudīga programma, kas paredz cilvēka ārstēšanu ar PROTONIEM. Bija izteikta doma, ka ārstēt iespējams arī ar antiūdeņradi.
Pastāstīja arī, ka LHK jau 2002. g. ieguva 50000 antiūdeņraža atomus, kurus vairākus desmitus minūšu garumā var noturēt spēcīgs magnētiskais lauks.
Kolaidera zinātnieki cenšas noskaidrot, kā noticis Lielais sprādziens, kas radīja mūsu Visumu un kur pēc sprādziena pazuda antiviela. Nav skaidrs, kāpēc mēs tikpat kā neko nezinām par tumšo matēriju, kura veido 95% Visuma.
CERN datorsistēma ir autonoma un nav saistīta ar Internetu, lai izvairītos no hakeru uzbrukumiem.
CERN patērē tikpat daudz elektroenerģijas, cik visa Ženēvas pilsēta.
Kolaiderā protonu plūsma ilgst 10 stundas. Pēc plūsmas palaišanas jāgaida divas diennaktis, lai iekļūtu pazemes tunelī, jo protonu plūsma rada paaugstinātu radiāciju.
Šobrīd eksperimentāli ir atklātas antidaļiņas gandrīz visām zināmajām elementārdaļiņām.
LHK paredzēta 7 teraelektrovoltu liela jauda.
Protoni traucas, sadalīti kūļos. Viens kūlis ir cilvēka mata resnumā.
CERN gada laikā apmeklē līdz 80 000 cilvēku.
LHK uzstādīti aptuveni 8000 dažādi magnēti. No tiem 1238 ir kustību virzoši, bet 800 fokusējoši magnēti.
- g. avārijas iemesls bija it kā kļūme magnētu savienojumā. Tunelī ieplūda hēlijs. Cilvēku upuru nebija, taču nācās nomainīt 50 magnētus. Šis remonts ilga aptuveni gadu.
Varētu vēl daudz stāstīt par tehniskajiem jautājumiem, kurus uzzinājām uz vietas, taču domāju, ka lasītāju šīs detaļas garlaikos.
Pabeiguši ekspedīcijas rezultātu apkopojumu, uzmetām rīcības plānu pašreizējai dienai. Tad pametām viesmīlīgo franču hoteli un no jauna devāmies uz kolaidera loku.
Iepriekšējā reizē, meklējot šī loka centru pēc kartes, šajā vietā bijām uzgājuši neparastu ietaisi. Spriežot pēc ārienes, tas varēja būt ģeodēziskais punkts, taču konstrukcija bija diezgan dīvaina. Virsējā daļā atradās melns konuss, kurš varēja griezties uz misiņa stieņa. Pavīdēja versija, ka šī savādā ietaise ir kaut kādi saistīta ar elektromagnētiskā lauka anomālijām Lielā hadronu kolaidera lokā.
Izmantojot gadījumu, ka atrodamies kolaidera loka centrā, nolēmām informatīvi nepastarpināti pieslēgties LHK atklātajai Higsa bozona elementārdaļiņai. Un, lūk, interesantākais, ko ekspedīcijas gaitā tādā veidā uzzinājām:
„Esmu bijis vienmēr, it visur un it visā, bet jūs esat tikvien kā pieskārušies brīnumam. Jums jāspēj mani izmantot mierīgos nolūkos, citādi var aiziet bojā pilnīgi viss.”
„Jūsu fiziķiem tagad viss būs gluži jauns.”
„Man pienācis laiks parādīties. Es esmu atslēga uz izplatījumu, laiku un spēku, bet jūs atrodaties uz robežas sliekšņa. Atcerieties, ko pirms jums sastrādāja atlanti!”
„Es esmu kārdinājums un ceļvedis jūsu fiziķiem. Un abos gadījumos – dižens.”
„Esmu kā alķīmijas mirklis, kā materializācija.”
„Jo viss sāksies tieši tagad, kad cilvēcei pienākusi tā stunda un situācija.”
„Kā jau parasti, mācīti ļaudis sev par godu sarīkojuši salūtu. Viņiem svarīgs rezultāts – jāattaisno vesela jūra izdevumu.”
„Ticiet tikai teorētiķiem, pārbaudiet citu cilvēku fanātismu.”
„Manī ielikts spēks – tas ir stiprāks par atomu.”
„Bozons ir atklāts nākotnes laikiem.”
„Tajos jums atbildēs uz jautājumu, kur radies putekļu sūcējs, ko slēpj melnie caurumi.”
„Bozons ir atklāts tāpēc, lai pavērtu plašāk logu. Un lai tas izietu caur staru.”
„Katrā punktā ir visa informācija par pasauli, par Visumu, par it visu. Bet es esmu no tiem punktiem, kuros ir vislielākā koncentrācija. Manī ir praktiski viss.”
„Tagad arī pašam „horizontālākajam” cilvēkam jāsaskata tas, ko redzēja viedie.”
„Jūs esat uz pārejas sliekšņa! Abi Zemes poli ir pārdzimšanas stadijā, un viss notiks šā vai tā.”
„Jūs esat magnēts magnētā, to noskaidrojiet LHK.”
Laiks nepielūdzami steidzās uz priekšu, un mums bija jādodas prom no kolaidera zonas. Kalnos jāšķērso vēl puse Šveices un jāpārlaiž nakts 1800 metru augstumā.
Tuvojoties kalnu naktsmītnei, atkal sākās problēmas. GPS viesnīcu neuzrādīja, meklējām kartē un atradām to tikai līdz ar tumsas iestāšanos.
- augusts.
- diena ceļā.
Arī rīts iesākas nervozi. Plkst.10.00 ieradās „laipnā” naktsmāju saimniece un angliski teica: „Izvācieties!” Uz mūsu pretenzijām, ka visā Eiropā viesu nomaiņa ir plkst. 12.00, viņa atcirta: „Tas ir Eiropā, bet pie mums – desmitos.”
Nu ko, nācās steigšus sakrāmēties un doties prom. Satriecoša bija ne vien saimnieces rupjība, bet arī tas, ka jāguļ divstāvīgās gultās un bez gultasveļas. Labi, ka ekspedīcijas dalībnieki izrādījās gatavi pārvarēt šīs grūtības bez kaprīzēm. Taču sekoja vēl viens trieciens – bija atceltas arī brokastis, kas mums pilnīgi noteikti pienācās.
Jāatzīst, ka Šveice pārsteidza ne vien ar dārdzību, bet arī ar cilvēku rupjību. Tā nu, saņēmuši kārtējo Šveices „dāvanu”, bez brokastīm devāmies augstāk kalnos.
Apkārtnes skaistums, paldies Dievam, kompensēja viesnīcnieces nejaucību. Straujā un trokšņainā upe, ūdenskritumi, ledāji, govis, kas ganījās nogāzēs, un vēl kaut kāds dzīvnieks izskatā starp ēzeli un zirgu raisīja vienotības sajūtu ar dabu un nu jau atkal jutāmies omulīgi. Laiks bija brīnišķīgs un, nonākuši ceļa galā, piepildījām tukšos vēderus ar Vācijā sapirktajiem ēdieniem un termosā līdzpaņemto tēju.
Atstājuši ekspedīcijas autobusiņu, kājām devāmies uz ledāju. Nonākuši vairāk nekā 2 km augstumā, sākām kolaidera ekspedīcijas noslēdzošo posmu. Bijām nolēmuši šajos kalnos noskaidrot, kāpēc Alpi pieļāva kolaidera būvniecību.
Noskaņojušies uz Alpu informatīvo lauku, uzdevām interesējošos jautājumus un saņēmām atbildes:
Alpi ir savdabīgs tronis. Un būtība nav vis kāpšanā, bet iedvesmā, kādu spēj radīt tikai Alpi. Šeit notiek lauka transformācija. Kolaideram ir cita jēga. Šeit notiek tuvināšanās Saulei, Dievam, bet tur – peklei. Tur ir citi sakari, citas izpausmes.”
„Vai vēl ilgi Zeme pacietīs arvien pieaugošo tehnokrātiju?” Tehnokrātija ir iespējama tikai daļēji. Tā ir milzīga spēka izpausme, kas diemžēl ved jūs strupceļā. ZEME PĒC BŪTĪBAS IR DZIRNAKMENS, KAS ATSIJĀ UN ATKLĀJ, KUR KURAM DOTIES PA PIRAMĪDAS ŠĶAUTNĒM.”
„Kas notiks pēc 2012. gada 21. decembra?” Planētas sastāsies rindā (domāta planētu parāde). Bet galvenā būs Saule, tā aizēnos citu planētu ietekmi. Un būs rezonanse — gluži kā tiltiņš. Pārmaiņas notiek ne tikai polu līmenī, mainās fiziskās pasaules pamati. Notiek transmutācija (domāts protonu starojums). Mainās dvēseles kristāls. Pēc iespējas vairāk dzeriet šeit ūdeni. Avots šeit acīmredzams.”
Saņēmuši šādu pietiekoši interesantu informāciju, mēs atkal ķērāmies pie rezultātu analīzes. Tapa mūsu LHK ekspedīcijas secinājumi.
Lielais hadronu kolaiders var kļūt par Apokalipses palaides mehānismu!
Ar nopietnu paziņojumu nāks klajā lasītājs. Jā! Diemžēl iegūtā informācija mierinājumu nesniedz.
Lūk, uz šiem apsvērumiem balstās mūsu secinājums:
LHK eksperimenti pietuvojušies materiālās pasaules robežlīnijai. Atklātā elementārdaļiņa – Higsa bozons – atbild par materializēšanos. Aiz šīs robežas atrodas tumšā matērija un enerģija, kas aizpilda 95% Visuma, par kuru mūsdienu zinātnei trūkst zināšanu. Šodien Visumā matērija ir sakoncentrēta galaktikās, taču tie ir tikai 5%.
LHK zinātniskā programma protonu kūļu sadursmei turpināsies līdz 2013. g. februārim. Turklāt eksperimentu pamatā joprojām būs matērijas sašķelšanas ātruma palielināšana.
Pēc mūsu domām, CERN lielā kļūda ir tā, ka izraudzīts tehnokrātiskais ceļš, nesaskaņojot savus eksperimentus ar VIRSSISTĒMU. Uz mūsu ekspedīcijas jautājumu par Alpu kalnu sistēmu: „Kāpēc Alpi atļāva izbūvēt LHK?” atbilde bija: „Tāda ir cilvēka griba. Vai nu nest sagrāvi, vai radoši celt. Jūs visi esat iestiguši tehnokrātijā. Bet tehnokrātija iespējama tikai daļēji. Bez skaistuma un gara viss zaudē jēgu. Jā! Ja nebūtu tehnokrātijas, trūktu komforta. Būtu pieaugusi atkarība no dabas un stihijām. Tehnokrātijai ir jēga tiktāl, ciktāl jūs meklējat laika izbrīvēšanu radošuma un brīvā gara izpausmēm. Taču pagaidām diemžēl jūs barojat „svēto” slinkumu. Atkarība no slinkuma ļauj pieslēgties Viņpasaulei. Nevis garam, bet lielās tumsas spēkiem. Tas viss jūs ved strupceļā.”
Ja LHK matērijas skaldīšanas eksperimenti turpināsies, tas novedīs pie agresijas izlaušanās. Un tas var beigties (kā mūsu ekspedīcijā) ne tikai ar pašas Zemes sadursmi ar citplanētu objektiem, kad līdzīgi savā laikā aiz Marsa orbītas bojā gāja planēta, ko sauca par Faetonu.
Rodas jautājums: „Ko tad īsti darīt ar Lielo hadronu kolaideru? Kā attaisnot jau iztērētos līdzekļus?” Jo galu galā nekā jauna jau nav. Mūsu binārajā (diena-nakts) un diskrētajā (jā, nē) pasaulē ir vajadzīga arī ārdošā enerģija, taču ne jau lai apmierinātu zinātnieku ziņkārību, vienīgi — lai kontrolēti iznīcinātu savu laiku nokalpojušo. Ķirurgs, piemēram, arī ir iznīcinātājs. Viņš operācijās iznīcina slimības. Tāpat arī LHK var tālāk attīstīt ārstēšanu ar protoniem un antivielām.
Runājot par 95% tumšās matērijas Visumā, mūsu 259. ekspedīcijas rezultātā nonācām pie secinājuma, ka šajos procentos ietilpst ne tikai tumšā matērija vien. Tur ir vēl citas dimensijas, cits laiks un telpa, līdzīgi kā Zemes apstākļos, piemēram, eksistē paralēlās pasaules.
Secinājumus beiguši, dienas vidū nokāpām atpakaļ pie sava busiņa un, nobraukuši kādus 1500 m lejup, traucāmies tālāk. Tomēr nebijām ne stundu braukuši, kad mūs „iesprostoja” tunelī. Bija izveidojies milzīgs sastrēgums un no tuneļa nevienu nelaida laukā.
Devos uz priekšu izlūkot situāciju. Pie tuneļa izejas patiešām kaut kas bija atgadījies. Kustību bija apturējusi policija, bet gaisā lidinājās helikopters. Acīmredzot notika kaut kādi glābšanas darbi. Pēc pusstundas kavēšanās braucām tālāk. Ceļš vijās cauri apbrīnojami skaistām gandrīz baltas krāsas klintīm, kur virs katras virsotnes pacēlās milzu laukakmens. Nekādi nevarējām saprast, kā šie akmeņi tā turas jau tūkstošiem gadu.
Un tieši šajā vietā atkal sākās problēmas. Automašīnas dators ziņoja — kaut kas atkal nedarbojas, dažas sistēmas izgājušas no ierindas. Mēs nolēmām apstāties, lai atdzesētu dzinēju un bremzes, kas kalnos acīmredzot bija pārkarsušas. Jau iepriekš bijām piedzīvojuši, ka, braucot lejup no kalna, busiņam piepeši vairs nedarbojās bremzes, tāpēc nospriedām, ka nav vērts riskēt.
Šodien mums jāpārvar atlikusī Šveices teritorijas daļa un jāpaspēj ierasties naktsmītnē Lihtenšteinā – mazītiņā firstistē, kuras teritorijas garums ziemeļu-dienvidu virzienā nedaudz pārsniedz 20 km.
Ceļš vijās arvien augstāk un augstāk kalnos. Serpentīns veda tieši mākoņos. Visapkārt pirmatnīga daba un saspringums pamazām atkāpjas. Tikai ap astoņiem vakarā nonācām pie kalnu pārejas, kuras augstums 2436 m. Apstājāmies, lai aplūkotu mākoņus zem kājām. Taču tas nevilkās ilgi. Mākoņi sabiezēja un neko vairs nebija iespējams saskatīt. Devāmies lejup.
Vienpadsmitos vakarā iebraucām Lihtenšteinā. Apbraukuši galvaspilsētu, atkal sākām rāpties kalnos. Pilsēta palika zem mums, mirdzinādama gaismas kā spožas krellītes. Mūs gaidīja viesnīca, kuru GPS jau atkal nekādi nevarēja atrast. Taču, pateicoties Sergejam un Veronikai, mēs tur tomēr nonācām.
Visinteresantākais, ka tā ir vienīgā viesnīca kalnos, bet vietējie iedzīvotāji par to neko lāgā nebija dzirdējuši. Vēlāk noskaidrojās, ka mēs nebūt nebijām vienīgie meklētāji. Kāda britu grupa maldījusies vairākas stundas.
Sarunājoties pa mobilo telefonu un saņemot ziņas par dažādiem orientieriem, beidzot nonācām pie kāda gājēju celiņa, kas izrādījās mūsu busiņa platumā. Viesnīcas saimniece bija teikusi, ka tūlīt ieslēgšot ielas apgaismojumu un tā mēs nonāksim pie viesnīcas.
Sākām trausties kalnā pa apgaismoto celiņu, kam labajā pusē bija krauja. Ap pusnakti beidzot bijām galā.
No rīta Diāna, aplūkojusi celiņu, pa kuru bijām braukuši, noteica: „Nē, lejā es labāk kāpšu kājām. Nav ko izaicināt likteni.” Nu, bet Rostislavs stūrēja tiešām meistarīgi.
- augusts.
- diena ceļā.
Atguvušies no iepriekšējās dienas ķibelēm, devāmies lejā no kalna uz Lihtenšteinas galvaspilsētu Vaducu, bet pēc tam šķērsojām Austrijas robežu un pie Insbrukas braucām atkal augšā kalnos. Nogurums bija krājies ne vien pa dienām, bet pa stundām. Un GPS mūs atkal pievīla. Dažiem ekspedīcijas dalībniekiem rokas pulksteņi bija novirzījušies pa divām stundām. Sapratu, ka ekspedīcija pastāvēšana ir apdraudēta, tādēļ pēc iespējas ātrāk jāatrod naktsmājas un jāatpūšas, jo par darbu vairs nevarēja būt ne runas, turklāt uz ceļa mums priekšā notikusi avārija.
Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.
