Latviešu
Русский
- jūlijs,
- diena ceļā.
Par spīti riebeklībām, ko mums iepriekšējā dienā bija uzkabinājuši Medžugorjē, gulējām labi un automašīnas neviens neaiztika. Šodien jāiztur pārbaude Sarajevā un Bosnijas piramīdās. Pēc visa spriežot, šī būs stipri sarežģīta diena.
Pirms piramīdām negribējās braukt uz vietu, kur nogalināja Ferdinandu un kur sākās Pirmais pasaules karš. Aizbraucām uz katoļu baznīcu. Sarajeva, protams, ir savdabīga vieta, par ko mēs paši drīz vien pārliecinājāmies. Pirmkārt, uz desmit kristiešu dievnamiem šeit ir 41 mošeja. Otrkārt, kristietībai šeit izrāda lielu necieņu. Pie Pētera baznīcas ieejas, kur mēs apstājāmies, kādās desmit vietās izvietota jaudīga skaņu aparatūra un „griež vaļā” disko mūziku. Šeit notiek automašīnu izlozes. Kāda no partijām, izmantojot pūli, izdāļā savas reklāmas. Baznīcā visu apklusina šīs mūzikas troksnis. Neko tādu nekur vēl nebijām redzējuši.
Piepeši baznīcā ieradās 33 mūķenes uz tikšanos ar baznīctēvu. Ieskanējās ērģeles, mūķenes sāka dziedāt, aizmirstot par ārpusē valdošo troksni. Mēs sākām apstrādāt jautājumu: „Kāpēc Pirmais pasaules karš iesākās Sarajevā?”
Atbildes bija uzmanības vērtas. Lūk, dažas no tām:
„Šeit šobrīd viss ir kā vienmēr. Nokaitētas kaislības šķietami Dieva vārdā. Karš ir visa pārdalīšana, bet ir jāizvēlas, kur doties – pa labi, vai pa kreisi. Vidusceļš domāts tikai tiem, kas sasmēlušies spēkus, pieredzi un ticību. Ejot vai nu pa labi, vai pa kreisi – nonāksi cilpā. Tikai vidusceļš ved uz vienotību un pārmaiņu.”
„Karš jau notiek sen. Tajā piedalās visi. Jums jau sen gatavota pāreja. Kolektīvais saprāts drudžaini un trauksmaini gaida, kad sagrūs zināmie likumi. Tie jums tik sen jau doti, bet vai kāds tos ievēro? Un galvenais, ko šodien apgūst „dižie prāti”, kā labāk un sarežģītāk sadalīt. Dzīvojiet nevis no sadalīšanas, bet no radīšanas!”
Jautājums: „Kāpēc ir provocēts Trešais pasaules karš?”
Atbilde: „Dažādu uzskatu, ticību nesamierināmība. Tas ir izdevīgi šejienes Dabas ienaidniekiem. Pārāk svarīga ir šejienes pāreja. Pārāk grūti atrast kaut vai kādu izeju. Šeit izveidots korķis. Visa pārējā pasaulē karš beidzās, bet šeit ir iestājusies tikai īsa atelpa. Kurā katrā brīdī var sākties jauns pagrieziens. Šeit visi ir varoņi, visi ir pieraduši pie šīs kaujas. Viņiem karš ir vispārēja izpaušanās. Notiek apziņas kropļošana. Šis ir galvenais tumšais centrs.”
No Pētera baznīcas braucām uz Visoko piramīdām. Ezoterikas vajadzībām manas ģeoloģijas un mineraloģijas zināšanas ir pietiekoši labas. Vairākus gadus esmu darbojies ģeoloģijas pulciņā. Pirmais iespaids apvidū – tās ir dabīgas, nevis cilvēka roku veidotas piramīdas. Kādas piecas tāda tipa bijām sastapuši ekspedīcijas ceļā. Viena, starp citu, atradās tieši blakus Teslas mājām Smiljanā.
Bosnijas piramīdu pētīšanas darbu sākām ar tā dēvēto Mēness piramīdu. Noīrējuši pavadoni, kāpām augšā. Piramīda sastāv no brekčijas (oļu, māla un smilšu sajaukums). Kādās desmit vietās šeit veikti arheoloģiskie izrakumi. Kalnā pretēji pulksteņa rādītāja virzienam ved ar kaļķakmens plāksnēm noklāts ceļš, apmēram pusotru m plats. Šobrīd piramīdu pilnībā sedz augsne. Atrakti seši fragmenti. Nekādu altāri neatradām. Strādājot ar Mēness piramīdas informatīvo lauku, guvām interesantu norādi:
„Šajās piramīdās ielikts daudz vairāk nekā guļ virspusē. Viss spēks atrodas pazemes kamerās.”
Tālāk sekoja kārtējais intelekta pārbaudījums:
„Virzieties pa „Ariadnes pavedienu”, bet ar mieru. Šodien izcepiet savu „pīrāgu”. Lai tas kļūst par dievgalda sastāvdaļu, citādi pāreja būs pārlieku grūta. Nepieciešamās atslēgas ir ievietotas, ejiet pa kāpieniem.”
Bet tad nāca negaidīts ezoterikas tests:
„Dodam jums vienu mīklu. Spēkam dota atbilstoša griba. Var iegūt dažādas pakāpes. Gaidām atbildes no katra, lai varētu piešķirt pakāpes. Ir pieci jautājumi:
Kāpēc jūs esat 8?
Kāpēc jums ir pavadonis?
Kurš šajā shēmā ir Kungs?
Kāpēc piramīdas atvērtas tautai?
Ko darīsit tad, kad pāriesit? Kādā veidā šeit labos pasauli?”
Neizpētījuši piramīdas, pārbaudījumu, protams, pat nemēģinājām izturēt, bet atlikām to uz vēlāku laiku. Pēc Mēness piramīdas devāmies uz Saules piramīdu. Tas ir 213 m augstais Visočinas kalns. 1994. g. pilsoņu kara laikā šeit norisinājās kaujas starp serbiem un Bosnijas musulmaņiem. Šāviņi, ietriekdamies kalnā, radīja troksni, kas lika domāt, ka vidiene ir tukša.
Bijām spiesti domāt par savu drošību. Staigāšana pa mežiem un neizmantotām takām ir samērā bīstama. Kopš pēdējā pilsoņu kara laika šeit mežos joprojām daudz nesprāgušu, neatmīnētu mīnas un šāviņu.
Aizbraucām līdz pilsētas robežai un sākām braukt augšup pa ārkārtīgi šauru un stāvu ceļu. Tas gan bija asfaltēts, taču divām automašīnām tur izmainīties nekādi nav iespējams. Turklāt kreisajā pusē asfaltu vietām izskalojis ūdens. Es braucu pa priekšu. Sapratis, ka ceļš diezgan bīstams, devu otrajai mašīnai komandu lēnām atpakaļgaitā virzīties uz leju un gaidīt turpmākos norādījumus. Ir gan mums labi laiki – mobilie telefoni, GPS, internets! Pirms ceturtdaļgadsimta, kad tikai sākām savas ekspedīcijas, nekā tāda nebija.
Ar lielām pūlēm mūsu ekipāža nokļuva līdz kalnu pārejai, kur pretim brauca kāda automašīna. Risinot izmainīšanās jautājumu, iepazināmies ar tās vadītāju, kurš prata angliski. Sarunājām, ka viņš būs mūsu pavadonis pazemes tuneļos un paņems no lejas mūsu otro ekipāžu, jo tās automašīna līdz šejienei nenokļūs. Pa mobilo devu informāciju, ka sūtu pēc viņiem citu automašīnu. Turpinājums bija interesants. Dieviņš mums bija atsūtījis arī otru pavadoni. Tas paņēma mūsu ekspedīcijas otro grupu, bet kalna vidū viņa braucamajam izbeidzās degviela. Kā gan viņi šeit brauc? To mums nekādi nesaprast. Viņš izsēdināja mūsējos ārā, un viņi turpināja ceļu augšup kājām, bet pats atpakaļgaitā ar inerci šļūca no kalna lejā. Tad kaut kur iepildīja degvielu un žigli metās atpakaļ. Sams, tā viņu sauca, stāstīja, ka piederot aktīvistu grupai, kuri pēta piramīdas, un ka viņi esot taisījuši ceļu uz Saules piramīdas virsotni, taču valdība aizliegusi to darīt. Sams mūs aizveda pa grants klājumu vēl kādus desmit km uz rietumiem no Saules piramīdas. Tur bija atraktie pazemes tuneļi. Sagaidījuši, kad no pazemes iznāk Emirs Žubiks, tikām nodoti trešā pavadoņa rokās. Galvās bija jāliek kaskas. Tad mūs izvadāja pa pazemes labirintiem. Totāla eksotika. Pavadījuši pazemē aptuveni divas stundas, bijām nogājuši vienu kilometru. Kaskas noderēja, jo vietām bija jāsaliecas un galva skāra griestus. Emirs izrādījās interesants cilvēks. Viņš runāja angliski, bet Žeņa tulkoja krieviski. Mani pārsteidza viņa gaišzilās acis un līdzsvarotās emocijas. Nācās stādīties priekšā un izstāstīt, ka esam ekspedīcija no Latvijas, ezoteriķi. Uz to Emirs atteica: „Daudz gan jūs, ezoteriķi, esat.”
Kopiespaids par pazemes tuneļiem gana pārsteidzošs. Pirmkārt, savādi, ka piramīdu pirmatklājējs ir – amatieris Semirs Osmanagičs. Mums stāstīja, ka viņš esot vadījies pēc amerikāņu lidojošo pavadoņu aparatūras rādījumiem. Otrkārt, es tā arī nesapratu tuneļu atrakšanas principu. Iezis šeit samērā drupans, tāpat kā Mēness piramīdai, brekčija. Emirs mums parādīja neaizbērtos tuneļus, kas pēc formas atgādināja sveces liesmu. Visur koka klātnes, samērā mitrs. Visur ķerras, lāpstas, bet neviens nestrādā. Emirs teica, ka brīvprātīgie izklīduši kur nu kurš. Vienā tunelī fotogrāfijās redzami nevis diski, kā parasti, bet kaut kādas enerģētiskas nūjiņas. Tuneļos sastopami arī lieli akmeņi. Uz viena – rūnu raksti, uz cita – kaut kāda shēma ar bultu. Rūnu raksts nav atšifrēts, un tas šeit laikam ir pats interesantākais artefakts. Osmanagičs piramīdās sāka izrakumus 2006. gada 14. aprīlī. Maijā viņš atklāja tuneļus, jūnijā šo akmeni ar rūnu rakstiem. Pēc viņa vērtējuma, piramīdu kompleksa vecums ir 10–12 tūkstoši gadu. Atsevišķās vietās pazemē mūsu parapsihologi sajuta durstīšanu roku pirkstgalos, citviet koordinācijas traucējumus. Visi runāja par ārkārtīgi spēcīgu enerģētiku. Seismoakustiskie mērījumi uzrādīja zināmas anomālijas. Ja pie ieejas elektromagnētiskais starojums bija tuvu 6500 vienībām, pazemes tuneļos 15000–40000 vienības. Turklāt Saules piramīdas ģeofiziskā izpēte rādīja, ka no tās virsotnes vertikāli uz augšu 28 kHz frekvencē iet 4,5 m plats stars. Iznākuši laukā vienojāmies par sadarbību ar Emiru Žubiku un Semiru Osmanagiču. Apliecinājumam uzdāvināju savu otro grāmatu, un mēs posāmies atpakaļceļam. Atgriezāmies ekspedīcijas bāzē Sarajevā. Šodien bijāām pētījuši Bosnijas piramīdas, uzkāpuši Mēness un Saules piramīdās, nokāpuši pazemes tuneļos. Kopumā aina saprotama. Es atcēlu turpmākos darbus gan pie piramīdām, gan Sarajevā. Bijām saņēmuši informāciju, kas lika būt piesardzīgiem:
- „Piramīdas nav priekš jums. Drīz paši visu sapratīsit. Jūs gribat pārāk daudz. Jums ir pārslodze. Mēs iedarbinām jums laika limitu.”
- „Jūs esat rokas stiepiena attālumā no noslēpuma atklāšanas. Piramīdas sabiezina lauku.”
Dieviņš bija labvēlīgs pret mūsu darbu piramīdās un atsūtīja nevis vienu, bet veselus trīs pavadoņus, taču visā visumā apstākļi šeit ir sarežģīti. Tā vietā, lai analizētu, daži dalībnieki ļāvās emocijām, bet tas ir tikai astrālais plāns. Ne velti šeit sācies Pirmais pasaules karš. Šodien ne reizi vien uzdūrāmies tumšajiem spēkiem. No rīta Pētera baznīcā, pēc tam ar pirmo pavadoni pie piramīdām vienojāmies par 5 EUR samaksu, bet, kad bija jāmaksā, viņš prasīja 25. Vakarā, kad pie viesnīcas izkrāmējām mašīnas, kaut kāds automobilis aizšķērsoja ceļu. Dīvaini. Tajā bija divas meitenes. Kad pa ļoti šauro ieliņu centāmies pabraukt garām, viņas pat nemēģināja dot ceļu, kaut gan vajadzēja tik vien kā padot nieka 3 m atpakaļ. Mēs darījām, ko varējām, lai neaizķertu vēl citas novietotās automašīnas. Taču tas vēl nav viss. Vakarā devos novietot automašīnu stāvvietā. Un te nu izbaudīju, ko nozīmē pārvietoties pa Sarajevu ar auto. Tā kā nezināju ceļu, lai netraucētu citiem, ieslēdzu avārijas gaismas, taču tam nebija nozīmes. Bosnijieši man aiz muguras signalizēja ar taurēm un gaismām, visi kaut kur drāzās, raustījās un lamājās. Tā, it kā bosnijiešu automašīnām avārijas gaismu nebūtu. Secinājums gauži vienkāršs. Pirmkārt hipertrofēts egoisms un dienvidnieku temperaments. Es, kādreizējais velosportists to vērtēju kā dzīvi uz kopējās „starta līnijas”. Jāizlaužas priekšā, jābūt pirmajam. Jautājums, kāpēc?
- jūlijs,
- diena ceļā.
Rītu iesākām ar ekspedīcijas rezultātu apkopošanu. Par piramīdām secinājām:
- Bosnijas piramīdu provizoriskā izpēte pārliecināja, ka nepieciešams detalizētāks pētniecības darbs un daudz nopietnāks ekspedīcijas aprīkojums. Bijām vienojušies par kopēju Latvijas – Bosnijas ekspedīciju.
- Izpētes taktika piecām šeit it kā esošajām piramīdām (Mēness, Saules, Drakona, Zemes un Mīlestības) bija pareiza. Vispirms uzkāpām augšā, tad devāmies pazemē.
- Bosnijas piramīdas ir dabisks veidojums, taču tās izmantojuši cilvēki, lai realizētu cilvēka–Dabas–kosmosa energoinformatīvo mijiedarbību.
- Šodien mums būs jāatbild uz 5 jautājumiem, taču to nedarīsim Sarajevā.
Apkopojot rezultātus, izcēlās konflikts. Vieni gribēja braukt prom no piramīdām, otri te vēl pastrādāt. Biju spiests izmantot savu autoritāti. Turklāt Ludmila pievērsa uzmanību tam, ka emociju kārtējais uzvirmojums sācies tieši pēc tam, kad Žeņa bija paziņojis par piktogrammu, kas atklāta kādā Anglijas rudzu laukā. Tā bija parādījusies 2013. gada 2. jūnijā – četršķautņu piramīda, kuras centrālajā daļā iespiedušies divi pusmēneši. Tas ļoti līdzinājās Bosnijas piramīdu atrašanās vietai.
Pētījumu izvērtēšana aizņēma gandrīz visu dienu un tikai septiņos vakarā nonācām kalnu aizā. Nedaudz ieēdām un ķērāmies pie Mēness piramīdas piecu jautājumu atbildēšanas. Bija jāpasteidzas, jo mūs gaidīja Bosnijas robeža un pārpildītas piejūras viesnīcas. Numuriņus šai dienai nebijām rezervējuši un nospriedām, ka nav jēgas riskēt, tāpēc apmetāmies pirmajā brīvajā viesnīcā jau Horvātijas teritorijā. Pirms stundas jau bija satumsis un naktsmītnes meklēšana tumsā nav diez ko cerīga.
Medžugorji apbraucām gar upes pretējo krastu un nakšņojām 20 km attālumā no jūras.
- jūlijs,
- diena ceļā.
Jāatzīst, ka ekspedīcija ir grūta. Esmu krietni noguris. Dažas dienas nekas nopietns nav paredzēts, tāpēc nodevu vadības grožus Ludmilai un pats baudu ierindas dalībnieka atpūtu.
Iebraucām piejūras ciemā Gradakā. Atpūtāmies, peldējāmies un sauļojāmies. Apjautājos vietējiem, vai arī šeit risinājies pēdējais karš. Visi apgalvoja – kaujas notikušas kalnos vairāk uz ziemeļiem, bet šeit viss bijis mierīgi. Devāmies tālāk uz Splitu. Aiz tās gribējām apmesties kempingā, bet jau atkal neko tādu vēl nekur Eiropā nebijām manījuši: par divām teltīm un divām automašīnām jāmaksā 115 EUR, t. i., tikpat, cik par apartamentiem visai komandai. Pabraucām vēl gabaliņu un apmetāmies Sparadiči ciemā. Ar saimnieci vienojāmies par 150 EUR uz divām naktīm. Arī šeit, tāpat kā visur citur, piedāvā vienu cenu, bet tad sāk to pieaudzēt.
Aizgājām izpeldēties. Skaisti, taču nekāda pelde nesanāca. Nirējs būdams, no muliņa papētīju peldvietu un pamanīju vismaz kādus desmit jūras ežus. Brīdināju pārējos, bet bija jau par vēlu – Žeņa bija vienu dabūjis kreisajā kājā. Jūras ežu adatas ir indīgas, tās nekavējoties jāizvelk. No Žeņas kājas izvilkām veselas piecpadsmit.
Piecēlāmies diezgan agri un redzējām, kā kalnos lec Saule. Tās precīzi iezīmētais milzu disks tik ātri aizslēpās aiz klintīm, ka es pat nepaspēju aizskriet pēc fotoaparāta. Kā jau iepriekš minēju, šodien biju nolēmis atpūsties no ekspedīcijas vadītāja pienākumiem. Bet kas tev deva! Pusdesmitos mūsu istabā iegāzās kāds sadzēries vīrs un pieprasīja naudu. Sākumā es no malas vēroju notikumu gaitu un kā Ludmila tiks galā ar situāciju. Vispār viņa rādīja augstu klasi. Vīrietis teica, ka esot šo apartamentu saimnieks un sieva nolaidusi pārāk zemu cenu. Tad pieprasīja, lai parādām pases. Ludmila teica, ka vienojāmies ar sievieti, nevis ar viņu, lai iet pie sievas skaidroties. Viņš savukārt teica, lai taisāmies tik prom, uz ko Ludmila atteica, ka naktī jau nu mēs nekur nebrauksim un paliksim šeit līdz rītam. Kopējiem spēkiem aizvadījām sadzērušos vīru līdz paša mājai un aizslēdzām durvis. Vienu reizi atnāca arī sieva, bet mums jau bija skaidrs, ka tāds ir tas viņu bizness – nostādīt tūristus fakta priekšā un izspiest naudu. Nolēmām līdz rītam nevienu pie sevis vairs iekšā nelaist. Tālāk viss norisinājās gluži kā šausmenē. Vispirms vīrietis atslēdza elektrību, tad ūdeni, bet tad nolēma turēt mūs par ķīlniekiem, nobloķējot ar savu automašīnu izbraukšanu. Nakts sākumā viņš izsauca policiju, taču sapratuši, ka kungs piedzēries, policists mūs netraucēja. Bet kāds nu tur naktsmiers!
- jūlijs,
- diena ceļā.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, bijām labi izgulējušies. Ūdeni paņēmām no laistāmās šļūtenes, naktī neviens vairs netraucēja. Vietējā mafija uzvedās sevis cienīgi un man nācās atkal ķerties pie vadītāja pienākumiem un bendēt nervus. No rīta bija jāiet, kā šoreiz izrādījās, pie saimnieka. Viņš joprojām bija pilnā un runāja tikai horvātu valodā. Principā tā ir līdzīga krievu valodai, tomēr daudz ko nesapratām. Naudu par vienu nakti viņš negribēja ņemt. Aizvākt savu automobili arī negribēja. Prasa lielāku summu, nekā bijām runājuši. Sapratām, ka nevienosimies, atgriezāmies pie savām automašīnām. Daži karstgalvji ieteica kopējiem spēkiem nostumt automobili malā un braukt prom, bet es neļāvu. Pēc tam jau neko nepierādīsi. Sveša zeme, viņu likumus mēs nezinām. Saucām policiju. Tiem, kuri varētu nonākt līdzīgā situācijā, gribu pastāstīt, ka Eiropā ir viens policijas numurs, pa kuru zvanot savienojas ar attiecīgo teritoriālo nodaļu. Informēju Rīgas kolēģus par šībrīža situāciju. Nekā krimināla pagaidām nav. Parasta naudas izspiešana.
Lai nezaudētu laiku, turpinājām rezultātu apkopošanu. Būt par ķīlnieku, protams, ir nepatīkami, taču dzīvības briesmu pagaidām nav. Visu, ko varējām, esam izdarījuši. Pēc trim stundām ieradās policija. Noskaidrojuši situāciju, viņi lika atbrīvot ceļu mūsu automašīnām, piereģistrēties tūrisma aģentūrā un samaksāt par viesnīcu. Ap vieniem dienā bijām izrāvušies no gūsta. Visā visumā komanda uzvedās labi. Daži gan bija nomocījušies, bet šādā situācijā tas ir normāli.
Izmantojot gadījumu, nointervēju policistu vienības vecāko par pēdējo pilsoņu karu. Lūk, ko Deniss Pfeiša pastāstīja: „Šajā apvidū karš turpinājās piecus gadus, no 1991. līdz 1996. gadam. Teritoriju ieņēma serbi un nogalināja daudzus cilvēkus. Pats tolaik nedienēju ne policijā, ne armijā. Karā bojā gāja aptuveni 20 000 horvātu. Kaut arī karš jau sen beidzies, serbi joprojām slikti uzvedas. Šeit viņi arī šodien dzīvo kuplā skaitā. Dienvidslāvijas laikā horvātiem bija labāka dzīve nekā tagad. Horvātijas teritorijā atradās visas lielākās ostas, bija labi attīstīta rūpniecība. Šodien viss sabrucis, pārtiekam galvenokārt no tūrisma. Šo reģionu stingri kontrolēja Brozs Tito. Šeit vienmēr bijušas starpnacionālās problēmas, bet līdz ar viņa nāvi viss pajuka. Starp citu, tieši serbi un horvāti bija tie, kas veidoja Tito partizāņu pamatsastāvu un labi karoja.”
Pateicāmies policistiem par palīdzību un braucām uz Krkas Nacionālo parku.
Krkas ūdenskritumi, neapšaubāmi, ir skaisti. Peldēties var arī pie pašiem lielākajiem, tomēr Plitvices ezeri bija vēl skaistāki. Nododu ekspedīcijas vadību Ludmilai un kārtējo reizi mēģinu atpūsties.
- jūlijs,
- diena ceļā.
Šodien ekspedīcija sāk atpakaļceļu. Galvenos uzdevumus esam izpildījuši. Priekšā vēl 2183 km un četras dienas ceļā. Šajā laika vēlreiz sastopam brīnumu. Vakarpusē, uzslējuši jūras krastā teltis, pārrunājām ekspedīcijas rezultātus. Piepeši otrā Valērija automašīnai ne no šā, ne no tā ieslēdzās tālās gaismas. Viņš devās izslēgt, taču nevarēja. Tikai tad, kad ieslēdza motoru, tās apdzisa. Ko gan mums tādā veidā centās pateikt?
Atpakaļceļā izpētījām Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu, padarbojāmies Krakovā un, iebraucot Lietuvā, nokļuvām negaisa joslā. Tādas lietavas savā mūžā nebiju pieredzējis. Visapkārt melns, automašīnas pārvērtās par zemūdenēm. Stiklu tīrītāji nejaudāja atgrūst ūdeni no priekšējiem stikliem, bet ceļš kā par nelaimi šaurs, smago tālbraucēju izdangāts, visas dangas pilnas ar ūdeni. Automašīnas šajā jūrā grūti noturēt uz brauktuves, visu laiku mētā, bet pretimbraucošās kravas mašīnas gāž virsū simtiem litru ūdens. Zibeņo tieši virs mums. Vairākkārt gribējās apstāties, taču šoseja tik šaura, ka malā nobraukt nevar. Priekšā braucošo „fūri” izmantojām kā vairogu. Tas bija nopietns eksāmens šoferiem. Vai tāds varētu būt pasaules gals? Tik briesmīgā lietū mēs braucām veselas četrdesmit minūtes. Izrāvušies no negaisa zonas, nokļuvām Saulē, bet pēc brīža jau sekoja nākamā lietus sērija, gan tikai uz kādām desmit minūtēm.
Protams, it visur darbojas cēloņa un seku likumsakarība. Domājams, bijām iekļuvuši orkānā. Bet orkāna īpatnējā iezīme ir tā acs, t. i., zona, kur vētras laikā spīd Saule un valda miers, tad atkal plosās vētra.
Ja raugāmies Pastardienas ainu no ezoteriskā viedokļa, visticamāk, ka mūsu draugs Tesla ar ūdeni un zibeni atbrīvoja mūsu ekspedīciju no „astes”, kas vilkās mums pakaļ no pašiem Balkāniem. Mums šeit nav vajadzīgas pasaules karu enerģijas.
Rīgā atgriezāmies 14. jūlijā, pusvienpadsmitos vakarā, nobraukuši 5509 km. Šīs sarežģītās ekspedīcijas rezultātu analīze prasīs krietni laiku.
