Turpinām Latvijas ezoterikas un parapsiholoģijas asociācijas pasaules ekspedīciju aprakstu. Šoreiz 271. ekspedīcija Balkānos, kur meklējām atbildes uz vairākiem nozīmīgiem jautājumiem. Pirmkārt, kāpēc šeit jāsākas Trešajam pasaules karam, kas īsti ir Bosnijas piramīdas, kas bija slavenais inženieris Nikola Tesla un cik lielā mērā viņš izskaidrojis savu laiku.

  1. gada 28. jūnijs,
  2. diena ceļā.

Ekspedīcijas vieta sevi pieteica, kā jau ierasts, pēdējā brīdī. Sākotnēji gatavojāmies doties uz Grieķiju un Turciju, uz Patmas salu, kur Jānis Kristītājs rakstīja savu Apokalipsi, septiņiem Bībeles Atklāsmes dievnamiem un daudzām salām. Taču pamazām kļuva skaidrs, ka šī teritorija var pagaidīt.

Sevišķi bīstams kļuva Balkānu reģions un ar to bija jātiek skaidrībā. Tur iesākās Pirmais pasaules karš, tur sāk raisīties arī Trešais. No turienes nāk Nikola Tesla – cilvēks, kurš par vairākiem gadsimtiem apsteidza savu laiku. Tur atrodas nesen kā atklātās Bosnijas piramīdas un daudz kas cits.

Ja iepriekšējā ekspedīcijā Francijā piedalījās apvienota Latvijas un Lietuvas komanda, tad šī bija tīra Latvijas un uz Eiropu devāmies jau tradicionālajā astoņu cilvēku sastāvā: divi Valēriji, divas Ludmilas, Žeņa, Veronika, Rostislavs un Ivonna.

Ekspedīcijai gatavojoties sapratām, ka tā nebūs viegla. Izvirzītie jautājumi bija globāli, un mūsu polārajā un diskrētajā pasaulē, kur darbojas pretstatu vienotības un cīņas likums, tie ir ļoti sarežģīti.

Iepriekšējo gadu pieredze lika saprast, ka ekspedīcijai vislabvēlīgākais laiks ir pavasara un rudens saulstāvji, bet visbīstamākais – vasaras un ziemas saulgrieži. Un, jo tuvāk vasaras saulgriežiem, jo nokaitētāka kļūst situācija. 2. jūnijā sākās masu nekārtības Turcijā, Vācijā, Austrijā. 4. jūnijā Eiropa atkal sāka slīkt. Tādi plūdi nebija bijuši kopš 16. gs. Slīka Čehija, Austrija un Vācija. 10. jūnijā plūdi sākās arī Varšavā. Un tas viss tieši mūsu ekspedīcijas maršrutā! 21. jūnijā situācija bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Rītausmā dega prezidenta pils Rīgā un mūsu gluži jaunajai un braucienam sagatavotajai automašīnai atklājās degvielas noplūde. Tajā pašā dienā ap astoņiem vakarā pēc palīdzības griezās ļaudis, kuriem atteikt nekādi nebija iespējams, jo runa bija par dzīvību un nāvi. Kāds labsirdīgs vāja rakstura cilvēks bija kļuvis par tumsas spēku pavadoni. Ekspedīcija, protams, ir svarīga lieta, taču cilvēka dzīvība dārgāka. Nācās iejaukties situācijā, zaudējot gan laiku, gan spēkus.

Tomēr ar to vēl nekas nebija beidzies. Dienu pirms izbraukšanas vienai no automašīnām iestrēga stūres mehānisms un nobloķējās dzinējs. Nācās izsaukt evakuatoru, vest uz servisu un novērst bojājumus. Izrādījās – bija pārtrūkusi ģeneratora siksna un pilnībā izlādējies akumulators.

Sākumā šķita, ka mīnusa lauks mums vienkārši atriebjas un neļauj doties ceļā. Taču, izanalizējuši notikumus ar tehnisko aprīkojumu, sapratām, ka mums vienkārši dod norādes uz automašīnas vājajām vietām. Kā vēlāk izrādījās, abas automašīnas bez problēmām spēja veikt 5509 km pārbraucienus.

Atrisinājuši visus šos jautājumus, ap pieciem pēcpusdienā izbraucām no Rīgas, un jau pusnaktī bijām Augustovā, Polijā.

 

  1. jūnijs,
  2. diena ceļā.

Šodien jānobrauc aptuveni 700 km. Līdz Varšavai nokļuvām bez problēmām, bet tālāk – gatavais sajukums, kaut gan brauciens uz Čenstohovu ir vienkāršs un mums nekad nebija bijušas ne mazākās problēmas. Izbraucot no Varšavas piemetās „vadātājs”, kaut arī bijām sarūpējuši veselas trīs navigācijas sistēmas un lieliskas ceļu kartes un man pašam turklāt vēl ir 1. sporta klase orientēšanās sportā. Taču biju pie stūres, karti pētīt nebija laika. Tā nu nācās nomainīt nogrēkojušos ekspedīcijas stūrmani un nozīmēt citu. Turklāt uzpildes stacijas nekur nav, bet degviela iet uz beigām. Eiropā! Uzpildījāmies kādā nomaļā nostūrī un atkal nomaldījāmies. Sapirkām produktus vairākām dienām un nomaldījāmies vēlreiz.

Skaidrs, ka notiek kaut kas neparasts. Astoņos vakarā es apturēju ekspedīciju un lūdzu palīdzību Čenstohovas Dievmātei. Notikumi risinājās ļoti neparasti. No kaut kāda informācijas lauka man kā vadītājam lika izvēlēties, vai nu ekspedīcija dodas pie Čenstohovas Dievmātes, vai, kā jau plānots, uz Krakovas sāls raktuvēm. Tātad kaut kas mūsu izvēli limitēja, atvēlēja iespēju strādāt vai nu ar Kosmosu, vai ar Zemi. Sapratis, ka gaišie spēki mūsu tiesības tik rupji neierobežotu, es nolēmu, ka mums jāpastrādā gan Čenstohovā, gan sāls raktuvēs.

Drīz vien atklājās, ka pirmo eksāmenu bijām nokārtojuši. Ja iepriekš navigatori mūs vadāja pa visādiem lauku ceļiem, kukurūzas un kartupeļu laukiem, tad pēc šī lēmuma pieņemšanas teju vai momentā nonācām uz pareizās trases un deviņos vakarā bijām jau pie Čenstohovas Dievmātes baznīcas. Un tikai tad sapratām, ka viss ir pareizi. Ceļā mūs speciāli bremzēja, lai te ierastos tieši šajā laikā. Notiek dievkalpojums. Ļaudis pie Brīnumdarītājas svētbildes stāv garā rindā, gals redzams laukumā. Būs kāds tūkstotis cilvēku. Un tomēr arī ekspedīcijas dalībnieki dodas pie ikonas, un mums ļauj pieiet bez rindas.

Mēs šeit esam bijuši jau reizes piecas, bet nekad nebijām redzējuši īsto svētbildi. Vienmēr kaut ko skatījuši, taču tikai kopijā. Šoreiz godājamā svētbilde atrodas uz altāra. Izrādās, ka to iznes tikai dažas reizes dienā uz 10 vai 15 minūtēm. Tā nu visi ekspedīcijas dalībnieki stāvēja oriģināla priekšā un saņēma svētību. Izjutām neparastu reakciju. Līdz brīdim, kad svētbildi ienesa atpakaļ svētnīcā, mūs neaiztika pat apsargs. Kaut arī kopija pēc izmēra ir lielāka par oriģinālu un tās rāmis viscaur briljantiem nosēts, īstā ir daudzkārt spēcīgāka.

Līdz izbraukšanai bijām ieguvuši informāciju, ka ekspedīcija saņems Čenstohovas Dievmātes svētību, taču nevarējām iedomāties, ka tas būs tik sarežģīti. Zaudējot aptuveni 2 stundas laika un mērojot 150 km, mērķi tomēr bijām sasnieguši.

Tiem, kuri nezina, atgādināšu, ka ar Jasna Goras Dievmātes ikonu saistās daudzi noslēpumi un leģendas. Viņu esot gleznojis svētais evaņģēlists Lūka, bet vēlāk tā aizceļojusi uz Konstantinopoli, tad Krieviju un Poliju.

Pabeiguši darbu Čenstohovā, pēc divarpus stundām ieradāmies Krakovā. Kā par spīti nedarbojās GPS un, lai nokļūtu viesnīcā, bijām spiesti lūgt viesnīcas īpašnieka norādes.

 

  1. jūnijs,
  2. diena ceļā.

Šodien pēc ekspedīcijas plāna mums jāatstrādā Veličkas sāls raktuves un jānokļūst Horvātijā.

Plkst. 11.00 nobraucām pazemē. Viss ļoti civilizēts, sagatavots tūristu plūsmai. Mūsu ekspedīcijai ierādīja krievu gidu. Patstāvīga došanās šahtās nav atļauta, un pēc tādas arī nebija vajadzības. Lejā atrodas vesela pazemes pilsēta, kurā viegli apmaldīties. Deviņos līmeņos no 64 līdz 327 m dziļumā izvietoti labirinti ar 2400 kamerām, kuras savieno štreki 245 km kopgarumā.

Pazemē pavadījām divarpus stundas, un, lai cik dīvaini tas neliktos, nogājām divarpus km. Šahtās ir ārstniecisks gaiss. 135 m dziļumā atrodas pazemes kūrorts, kur ārstē elpošanas ceļu saslimšanas, astmu un alerģijas.

Sāli tur iegūst jau 5000 gadus. Sākumā no sālsūdens, bet kopš 13. gs. šahtās. Viduslaikos sāls kļuva par karaļu privilēģiju. Pjastu un Jagelonu dinastiju laikā trešdaļa no ienākumiem par pārdoto sāli palika karaļu kasē. 16. gs. šahtās sāka izmantot arī zirgus. 100 gadu laikā arī to skaits jau pārsniedza simtu. Pazemes darbos sevišķi bīstami bija ugunsgrēki. Izdalās metāns, kas bieži vien uzliesmo. 1644. g. ugunsgrēks pazemē trakoja veselus astoņus mēnešus. Par drošību rūpējās speciāli darbinieki, kuri ar lāpām dedzināja metānu. Tā kā šis darbs bija sevišķi bīstams, viņus iesauca par „grēku nožēlniekiem”.

Sāls ieguves darbos daudzi zaudēja dzīvību. Šahtu strādnieki arvien vairāk pievērsās Dievam un sāka cirst tempļus turpat pazemē. Skaistākais no tiem – Svētās Kingas kapela, kas izveidota 1896. g. un atrodas 101 m dziļumā. Tas ir viens no pasaulē retajiem pazemes dievnamiem. Nonākot tajā no pazemes štreka, skatam tūdaļ paveras viss koptēls. Tas ir neaprakstāms skaistums, tādu man vēl nebija nācies redzēt. Milzīga zāle no sāls, ar bareljefiem, bet sienas izgaismo piecas lustras, arī no sāls.

Interesanti, ka dažviet sastopami caurspīdīgi taisnstūrveida halīta kristāli, kuru malas garums sasniedz pat pusmetru.

Skaistums ir viena lieta, taču ekspedīcijai ir savi uzdevumi. Garā un miesā pamatīgi attīrījušies, pacēlāmies virszemē. Zemes sāls mums deva daudz un ar to strādājot guvām vairākas interesantas norādes:

„Atcerieties, cik svarīga bijusi šī jūsu diena. Jūs nobraucāt šahtā ne jau aiz nejaušības. Tur parādās Zemes vissenākā vēsture. Uzskatiet, ka esat iesoļojuši zemapziņā, jo sāls ir – kristalizējusies ūdens enerģija. Tajā ir transformācija, pārvērtība, mutācija.”

„Šeit ir tas, kas veido Dieva – Dabas – Cilvēka diženā spēka jēgu. Šeit attīriet vārdu, ķermeni, domas. Lai: 1) domas kļūst gaišas, 2) ķermenis vesels, 3) vārdi – harmoniski.”

Pēc tādiem novēlējumiem dvēsele izgaismojas. Bet palūkosim, kā tas katram no ekspedīcijas dalībniekiem izpaužas praktiskajā darbībā.

Jautājumus saistībā ar iepriekšējās dienas problēmām, protams, uzdevām Zemes informatīvajam laukam un saviem ekspedīcijas kuratoriem no Augšas.

Jautājums: „Kāpēc iepriekšējā dienā ceļā uz Čenstohovu Paramonovs pieļāva tik daudzas kļūdas?”

Atbilde: „Tu biji vedējs. Tavs svētais tēvs ir gars, kurš iet vienā solī ar tevi, bet ne ar pasauli. Viņš jums piedāvāja daudzus ceļus, pūlēdamies visu sabiezināt un sarežģīt, sajaukt spēļu kauliņus un kārtis. Izprast Radītāja nodomu un iegūt pakāpes nebija viegli. Atceries, ka esi vien cilvēks, un esi uzmanīgs pret to, ko redzi, dzirdi, vari. Un centies aplī ieslēgt devīto. Viņš ir blakus, dzīvs un visur esošs.”

„Katrreiz meklējot slieksni, kur no ieejas iekļūt izejā, veidojas sistēma. Vakar atvērās durvis nevis vienkārši uz Dievu, bet uz vienotu sistēmu (Čenstohovas Dievmāti). Caur grūtībām vienotība izveido apli.”

„Vakar jūs izvēlējāties savu ceļu. Nevis dalīšanos un šaubas, kā jums ieteikts, par to, kurš labāks – Dievs vai Daba. Jūs spējāt savā aplī ieslēgt visu to, kas veido pamatu Dievcilvēkam. Vakar, gluži kā pasakā, jūs bijāt nonākuši pie krustcelēm. Ja ietu pa labi – kļūtu stipri, bet agresīvi, kaut arī veseli, tomēr ne dvēselē, tikai miesā. Bet ja ietu pa kreisi – iegūtu radošumu. Taču amatnieku, būvnieku radošumu – ne vairāk. Tā kā jūs gājāt taisni, ieguvāt apvienojumu, saplūsmi un saikni. Tā jūs guvāt spēku. Taču galvenais slieksnis ir svēts, tas ved uz jaunu likumu – no Dieva uz Dabu.”

„Daļu mijiedarbība rada Vienotību un Brīvību.”

Šķiet, ka mūsu ekspedīcijai priekšā teikt neko sevišķi nevēlas. Izmantojot labu informatīvo kanālu, tomēr centāmies iegūt kaut kādas norādes par turpmāko.

Jautājums: „Vai doties vispirms pie Teslas vai uz piramīdām?”

Atbilde: „Ne pie Teslas. Vispirms atveriet durvis uz Dabu, jo Tesla taču ir tikai daļa. Kam jums daļa, kad ir jau vesels posms. Un tajā — Pasaules radīšanas modeļa būtība (norāda uz „matrjoškas principu”).”

Jautājums: „Vai ekspedīcijai jādodas caur Ungāriju?”

Atbilde: „Turpmākais maršruts ir jau nosprausts. Jūs iegājāt pa durvīm, virs kurām rakstīts: „Šeit ir VIENOTĪBA.” Tagad, esot kustībā, svarīgs ir katrs solis. Tālāk jūs vedīs Lakstīgala un Roze.”

Kā jau bija sagaidāms, neviens neko priekšā teikt negrasās. Kārtējās alegorijas un rēbusi. Kas tās par „matrjoškām”, kas tā par lakstīgalu un rozi?

Pusi dienas nodarbojušies ar sāli un šahtām, ap diviem devāmies ceļā caur Ungāriju uz Horvātiju. Ceļi kalnaini un samērā sarežģīti. Aiz mums palika Tatri, tālāk mērojām ceļu uz Budapeštu.

Pamatīgi noguruši ap deviņiem vakarā apmetāmies nelielā viesnīciņā aptuveni 60 km pirms Budapeštas. Šodien un rīt viesnīca pasūtīta jau Horvātijā, taču paspēt nekādi nevaram. Atteicāmies no šīsdienas rezervācijas un vienojāmies, ka būsim tur rīt. Turklāt, ja šodienas priekšpusdiena mums bija kā dāvana, tad otrā puse sākās tieši tāpat kā pirms Čenstohovas. GPS meloja, stūrmaņi kļūdījās, maldījāmies lielceļu „labirintos”. Niķojās arī otrā navigācijas sistēma. Kaut kāda iemesla dēļ automašīnas „piepīpētāja” ligzdā, kas nodrošināja elektrības padevi, radās īssavienojums, štekeris kusa un „piepīpētājs” izgāja no ierindas. Tā tik mums trūka! Taču otrais Valērijs mierināja, ka šim automašīnas modelim jābūt vēl vienam „piepīpētājam”. Pēc 5 minūtēm mēs to arī atradām bagāžnieka nodalījumā un elektroapgādes jautājums — glābts. Bija jau arī pēdējais laiks, lai ķertos pie rezultātu apkopošanas. Nolikvidējuši „divus zaķus”, pēc vakariņām sākām analīzi. Kāds ieminējās, ka pa ceļam uz Tatriem ne vienreiz vien bija redzami kaut kādi kalni, kas pēc formas atgādināja Bosnijas piramīdas, t. i., mums skaidri norādīja, ka tās ir dabas, nevis cilvēka roku veidotas piramīdas. Apkopojot viedokļus par maldīšanos ceļā pie Čenstohovas Dievmātes, nonācām pie vienbalsīga slēdziena, ka mūsu komandu pārbaudīja. Viens no parapsihologiem saņēma informāciju: „Pie jums ķērušies nopietni, cenšoties, lai jūs no ceļa novestu kuriozs gadījums. Novirzītu tāpēc, lai jūs līdz manis nenonāktu. Taču jūs bijāt veiklāki un pārbaudījumu izturējāt.”

Analizējot sāls raktuves, piefiksējām, ka atsevišķās šahtās dažiem ekspedīcijas dalībniekiem bijuši koordinācijas traucējumi. Vienam mūsu parapsihologam sāls šahtās izveidojās interesants dialogs ar kaut kādu informatīvo lauku:

„Noiesit lielu gabalu, satiksiet serbu.”

Jautājums: „Vai tas būs Tesla?”

Atbilde: „Nē. Tas ir dzīvs cilvēks. Viņš parādīs ceļu uz tāliem novadiem. Bet Tesla izskaidros mašīnas darbības principu.”

Jautājums: „Kādas mašīnas?”

Atbilde: „Zemeslodes lauka.”

„Sāls, ko paņēmāt šahtās, būs jūsu caurlaide uz piramīdām.”

 

  1. jūlijs,
  2. diena ceļā.

Šodien Ludmilai dzimšanas diena. No rīta vīrieši pļavā saplūca puķes. Uz Horvātijas robežas Ludmilai pasniedzām dāvanu – sāls dieviņu un no akmens darinātu glezniņu.

No šodienas Horvātija ietilpst Eiropas Savienībā. Ap plkst. četriem pa baisiem un šauriem kalnu ceļiem nokļuvām Marija Bistricā pie Melnās Dievmātes, netālu no Zagrebas.

Sākām pētīt templi un Bistricas Dievmātes statuju. No saņemtās informācijas visinteresantākais šķita tas, kā Melno Dievmāti traktē pasaules mērogā:

„Atcerieties, ka tur, kur esam mēs, atveras durvis uz zemapziņu. Šeit izpaužas tikai ēnas, ne vairāk. Bet ļaužu aizmirstais Saules pulksteņa kults atver durvis uz pirmavotu.”

„Man ir divas puses, gluži kā divas sejas.”

Bistricas Dievmāte deva vēl virkni norāžu, tostarp arī par Trešo pasaules karu:

„Šeit lūdzieties par tiem, ko evainojis zelts. Viņi miruši zem zelta karkasa. Zelta lielums nav pirkšanā un pārdošanā, bet rotāšanā. Papūlieties izprast vienotības likumu, nevis Dabas–Dieva–Cilvēka cīņas likumu. Un izbeidziet vispārējo netiklību uz Zemes, kas sagroza tautu virzības būtību un mērķi. Ne velti Trešais karš rāmā garā izplatās, paralizējot visas tautas. Ne jau dēļ šaušanās risinās kari. Karš ir, lai uzvarētu. Pagaidām gan uzvar ļaunums, izlaidība un vispārējs satraukums.”

Attiecībā uz informāciju par Nikolu Teslu, lūk, kāda bija atbilde uz maniem jautājumiem:

„Viņš daļēji iedarbināja mehānismu, taču tikai daļēji. Būtībā viņš radīja bumbu, kura glabā enerģiju. Taču drošinātāji ir visur. Tiem piemīt spējas, ko šīs pasaules varenie nevar uzveikt. Faktiski viņš atklāja enerģijas formēšanas pulti, saprata dzīvās dabas matērijas veidošanās principu.”

Tātad! Mazajā kalnu ciemā mūsu ekspedīcija ieguva informāciju par diviem galvenajiem jautājumiem – Trešo pasaules karu un Nikolu Teslu. Nu jau bija ar ko pastrādāt! Varējām doties tālāk.

Ap desmitiem vakarā ieradāmies Sluņā, 121 km attālumā no Zagrebas. Iestājās nakts, taču GPS jau atkal nekādi negribēja rādīt ceļu uz viesnīcu. Uzbraucām kalnā un mēģinājām noskaidrot, kā rīkoties tālāk. Atteica arī mobilie sakari.

Tiklīdz apstājāmies, ap mūsu mašīnu sapulcējās kādi septiņi horvāti un bez jebkāda lūguma ņēmās līdzēt horvātu, krievu un angļu valodās. Pēc desmit minūtēm mūsu palīgi sazinājās ar viesnīcu un izstāstīja, kur mēs atrodamies. Vēl pēc desmit minūtēm mums pakaļ atbrauca automašīna un aizvadīja līdz naktsmītnei.

Gatavojāmies Ludmilas dzimšanas dienas svinēšanai. Bijām veikuši garāko trases daļu – 2028 km. Lielu pārbraucienu vairs nebūs.

Поделиться:
Share on Facebook
Facebook
Share on VK
VK
Email this to someone
email