Latviešu
Русский
- marts,
- diena ceļā.
Divdesmit trīs gadus esam centušies nokļūt Larošelā, jo tā ir templiešu noslēpumainā osta – vieta, kur risinājās Dimā romāna „Trīs musketieri” darbība. Bet, šeit nokļuvuši, sapratām, ka viltīgais kardināls Rišeljē no Dimā romāna ir izdzēsis pilsētā gandrīz visu, kas saistīts ar tiem laikiem. Nācās ķerties pie pārbaudītas metodes. No pilsētas mēs devāmies uz salu Atlantijas okeānā, kur neviens mūs netraucē. Ekspedīcijas dalībniekiem bija sarežģīts uzdevums: ne vairāk, ne mazāk kā gara acīm mēģināt „uzburt” 1307. gada 12. oktobri. Bija palikusi diennakts, līdz atskanēs komanda par 600 nozīmīgāko templiešu arestu un ordeņa likvidēšanu. Templieši jau zināja par Romas pāvesta Klimenta V un Francijas karaļa Filipa IV sazvērestību.
Templiešu flotile bija Larošelas ostā un krāva kuģos ordeņa arhīvus un zeltu. Tolaik tie bija paši jaudīgākie kuģi. Jau labu laiku, pirms Kolumbs atklāja Ameriku, templieši bija turp braukuši pēc sudraba un zelta. Taču tās nakts un šīs flotiles noslēpums aizgāja nebūtībā un nav atklāts līdz par šim brīdim.
Tā kā esam energoinformatīvās apmaiņas profesionāļi, mēs aktivizējām savas prasmes. Pieslēdzāmies Zemes informatīvajam laukam, „uztaustījām” templiešu egregoru un lūdzām ūdens stihijas palīdzību. Pēc informācijas saņemšanas visi sapulcējāmies apkopot rezultātus. Un tad tik sākās! Es piefiksēju rezultātu apkopošanas laiku. Viens no dalībniekiem iesaucās: „Nav pareizi!” Nolēmu salīdzināt pulksteņus. Ekspedīcijas zinātniskajā programmā bija paredzēts katru dienu pārbaudīt laiku pēc rokas pulksteņiem.
Tiem, kas to nezina, varu pateikt, ka rokas pulksteņi atrodas uz plaukstas locītavas un neskaita kopējo laiku, bet cilvēka personīgo laiku. Daudzi, iespējams, pievērsuši uzmanību arī tam, ka daži indivīdi izskatās vecāki par saviem gadiem, citi – jaunāki. Tas arī ir šis personīgais laiks!
Tad, lūk! Kad mēs strādājām ar pagātnes laiku, pētot templiešu flotes problēmu, izrādījās, ka viens ekspedīcijas dalībnieks šīs darba stundas laikā bija kļuvis par 29 minūtēm jaunāks, bet cits pat par 1 stundu un 55 minūtēm. Bet brīnumi nebeidzās. Apkopojuma laikā Andžejs pievērsa mūsu uzmanību faktam, ka no rīta uzlādētais mobilais tālrunis ir izlādējies. Kamēr prātojām par pulksteņiem un mobilajiem tālruņiem, tas pēkšņi ieslēdzās un atkal rādīja uzlādētu akumulatoru. Viss liecināja, ka esam rīkojušies pareizi, izvēloties salas galējo rietumu daļu, un šī ir – anomālā zona.
Rezultātu apkopojuma laikā veidojās pilnvērtīgs priekšstats par templiešu pazudušo flotili, zeltu un arhīviem. Konstatējām, ka starp mums ir viens no šo notikumu dalībniekiem. Viņš spēja attēlot visu, kas notika 1307. g.12. oktobrī. Pēc viņa apraksta viss esot risinājies šādi:
„Es esmu uz liela koka kuģa. Acīmredzot tas ir flagmanis. Reidā parasti ir divi šādi lieli kuģi. Ir nakts. Vispārējs satraukums. Manā kajītē ir 5 vai 6 vīrieši un 1 sieviete. Uz galda izklāta karte. Uz tās esam novilkuši trīs virzienus. Viens no tiem ir uz Lielbritāniju. Tur dosies 4 bāzes kuģi. Uz tiem ir zināšanas par to, kā valdīt pār pasauli. Pārējie 5 kuģi dosies uz Grenlandes pusi. Un vēl trīs kuģi aties virzienā uz Spāniju un Portugāli. Viņi vedīs ordeņa kasi.
Situācija mainās. Redzu, ka mūsu flotile iepeldējusi Lielbritānijā. Kuģi pietauvojušies starp līča klintīm. Notiek izkraušana. Lielbritānijā mums nāk palīgā kāda ietekmīga sieviete. Viņa palīdz iekļauties vietējā sabiedrībā un varas struktūrās.
5 kuģi pazuduši okeānā. 3 kuģi sasnieguši Spāniju un Portugāli, daļa naudas nodota karalim. Mums Anglijā tādas naudas nebija, tāpēc mūsu „iedzīvošanās” tur prasīja 60–70 gadus.”
Cits ekspedīcijas dalībnieks teica, — esot saņēmis informāciju, ka kuģiem bijis jādodas uz visām četrām debesu pusēm. Pašam galvenajam – uz Ameriku. Tie kuģi, kas pagriezās uz Angliju, aizveda līdzi „zobenu” un „pārpilnības ragu”. Divi kuģi ar zeltu peldēja uz Baltiju, bet pārējie uz dienvidiem.
Nākamais parapsihologs bija saņēmis informāciju par to, ka uz kuģiem bijuši artefakti, kas saistīti ar Kristu. Ka zižļi, kurus mums parādīja Monsegīrā, sadalīti pa dažādiem kuģiem un vesti dažādos virzienos, lai saglabātu noslēpumu. Eskadriļa, kas nonāca Portugālē, zināmu skaitu savu kuģu sūtīja tālāk, uz Vidusjūru. Daži kuģi apstājās pie Itālijas krastiem, daži peldēja tālāk uz Maltas salu. Vēl kāds parapsihologs saņēma interesantus materiālus:
„Viņi bija trīs. Tie, kam jānoslēpj dārgumi un jāgādā, lai saglabātu nākamībai galveno jēgu un nodotu glabāšanā akmeni. Viņu noslēpums glabājas pazemē. Vatikāns ir uzgājis pēdas. Nodevēji atrodas arī starp templiešiem.”
„Tā kuģi aizbrauca dažādos virzienos un veidoja jaunu sistēmu. Katrai vienībai bija tikai daļa no noslēpumu atslēgām.”
„Bet jaunais uzplaukst tikai tad, ja cienī vecajos, ņemot no tiem ATJAUNINĀŠANAI VECĀS ATSLĒGAS. Bet tur, kur šī pārmantotība nenotiek, sākas revolūcija. Viss kustas un veidojas pa spirāli.”
„Vienas pēdas ir Amerikā. Un pilnības vārds. Daļa kuģu jau sen ir ziemeļos (Anglijā, Islandē), tur ir apgaismības vārds. Cits ceļš veda uz Austrumiem – Krieviju, Baltiju. Un tur, lai cik dīvaini jums liktos, ir vārdus – spriedums.”
Jā, materiāli par flotiles pazušanu ir pelnījuši uzmanību. Pārliecību par to patiesumu palielina arī tas, ka saņemot informāciju, mēs strādājām „tīri”. Tas nozīmē, ka parapsihologi saņem vienu un to pašu jautājumu, nezinot atbildi. Nezinot, kādu informāciju saņem kolēģi. Tikai apkopojot ekspedīcijas rezultātus, kļūst skaidrs, ko katrs ir ieguvis. Šajā gadījumā četri no astoņiem ekspedīcijas dalībniekiem bija dabūjuši ļoti līdzīgas atbildes.
Līdz dienas beigām, izlodājuši salu, mēs pabeidzām darbu un devāmies pirkt pārtiku. Un pat šeit nācās saskarties ar brīnumu. Tā mūsu dalībniece, kura laikā bija kļuvusi par gandrīz divām stundām jaunāka, zivju nodaļā izvēlējās omārus. Tie gulēja uz ledus, bet, tiklīdz viņa pasniedzās pēc tiem, viens pamanījās atdzīvoties un sagrābt viņas pirkstu…
No Larošelas apmierināti un laimīgi devāmies uz Karnaku.
Ilgi gaidītā atpūta.
- marts,
- diena ceļā.
Franču Karnaka ir megalītu brīnums. Otra tāda veidojuma uz Zemes nav. Mēs esam šeit jau otro reizi, bet šim noslēpumam gals nav saskatāms. Pašu megalītu lauku kopējā struktūra aizņem apmēram trīs kilometrus garumā un 80 metrus platumā. Vietām vienpadsmit rindās ik pa 5–10 metriem stāv vertikāli akmeņi. Jau 1997. g., kad mēs šeit bijām, radās iespaids, ka šī ir vadības pults. Tagad esam atšifrējuši šo koncepciju. Palikām pie tā, ka visas piramīdas ir rezonatori, bet Karnaka – lauku vadības pults. Šeit, Francijas Bretaņā, nebūt nav viena vien Karnaka, ir vēl 744 megalītu veidojumi, un viss šis komplekss ir vienots ar angļu Stonhendžu un tās megalītiem.
Kopumā uz tā arī būvēta gadsimtiem ilgā Francijas un Anglijas opozīcija. Un tas ir ne tikai pastāvīgs karš par dominējošo lomu pasaulē. Tas pamanāms pat sadzīves līmenī. Francūžiem nepatīk sazināties angļu valodā, un tiem, kas dodas dziļāk Francijas iekšienē, to vajadzētu zināt.
- marts,
- diena ceļā.
Visu svētdienu pētījām Karnaku un tās apkārtni. Šodien ir ļoti grūti diena. Esam kājās jau no sešiem rītā. Informācija par Karnakas būtību bija interesanta un prasa sīkāku izpēti un analīzi. Es nemēģināšu skaidrot mūsu diskusiju gaitu, bet minēšu tikai būtiskāko:
„Karnaka ir Visuma ritmu kamertonis. Tie ir vārti, kas veras uz abām pusēm.”
„Šis ir Zemes enerģijas „papēdis”.
„Karnaku būvēja hiperborejieši, atlanti tikai izmantoja radīto pasaules mehānismu. Hiperborejieši radīja pasaulē vertikāli, atlanti – nepieciešamo horizontāli.”
- marts,
- diena ceļā.
Atstājām Karnaku un devāmies uz Lanjonu Francijas ziemeļu piekrastē. Šodien laika apstākļi ne sevišķi labi, tikai +5º. Devāmies uz Konkarno pilsētu. Kā piebilda viens no ekspedīcijas dalībniekiem, uz Rasputina slepkavas – grāfa Jusupova pili. To atradām diezgan ātri. Pils bija noslēpumaina. Nevienu nesastapām, tikai suni. Ēka šķita atstāta novārtā, kaut gan tur notiek restaurācijas darbi. Dvesa pēc spokiem. Iekšā netikuši, varējām vien skatīties pa logiem. Daudzviet redzami masonu simboli.
Zemes informācijas lauks pili raksturoja diezgan dīvaini:
„Kādreiz torņos, gaiteņos notika noslēpumainas lietas, uztina spēku uz adatas. Reiz te bija bretoņu ģimenes kapenes. Nav nejaušība, ka visur redzami kroņi.”
Atstrādājuši Jusupova pili, braucām uz Ra zemesragu. Tas ir pati attālākā rietumu daļa, kur gar Francijas krastiem plūst Golfa straume ar ātrumu
15 km/h. Viesnīcā iekārtojāmies pusdeviņos vakarā. Šobrīd esam pārvarējuši jau 2745 kilometrus.
- marts,
- diena ceļā.
No Lanjonas devāmies uz jūras krastu. Šeit daudzi nami no rozā granīta, no kā sastāv visas varenākās piekrastes klintis. Tad uz Senmišela salu-templi, t. i., Erceņģeļa Mihaēla templis. Pēc tam – Kajēna.
- marts,
- diena ceļā.
No Kajēnas ceļš veda uz lidostu, netālu no Parīzes. Pārlidojums uz Viļņu, kur bijām atstājuši automašīnas braucienam atpakaļ uz Rīgu. Veikuši 3909 kilometrus, noslēdzām savu kārtējo maršrutu. Sveiki mājās!
