Latviešu
Русский
- augusts,
- diena ceļā.
Atguvušies no iepriekšējās dienas ķibelēm, devāmies lejā no kalna uz Lihtenšteinas galvaspilsētu Vaducu, bet pēc tam šķērsojām Austrijas robežu un pie Insbrukas braucām atkal augšā kalnos. Nogurums bija krājies ne vien pa dienām, bet pa stundām. Un GPS mūs atkal pievīla. Dažiem ekspedīcijas dalībniekiem rokas pulksteņi bija novirzījušies pa divām stundām. Sapratu, ka pēc iespējas ātrāk jāatrod naktsmājas un jāatpūšas, jo par darbu vairs nevarēja būt ne runas, turklāt uz ceļa mums priekšā notikusi avārija.
Šajā dienā esam veikuši jau 1372 kilometrus.
Mums priekšā termālie avoti un gribas pēc iespējas ātrāk tos sasniegt. Termiskie ūdeņi ļoti labi noņem nogurumu un palīdz ķermenim atjaunoties.
Rezervēto viesnīcu atrodam ātri. Uztveram to kā pirmo dāvanu. Saimniece mūs sagaida patiešām silti, un tā jau ir otrā dāvana, bet trešā – paši avoti. Tiem ir trīs baseini. Katrā – atšķirīgs ūdens. Iespaids, protams, gluži neaprakstāms. Visapkārt kalni, debesīs zvaigznes, deg lāpas, un ķermenis relaksējas siltā ūdenī. Nogurums ātri pāriet, bet tad atkal notiek kaut kas dīvains. Mums garām nobrauc policijas mašīna un ar starmešiem meklē kaut ko klintīs.
- augusts,
- diena ceļā.
Pēc peldēm termālajos avotos lieliski izgulējāmies, tomēr zināma agresija un problēmu klātbūtne pilnībā nebija izzudusi. Radās pamatots jautājums: vai esam pareizi izraudzījušies ekspedīcijas taktiku? Varbūt nevajadzēja sākt, bet pabeigt ar kolaideri, kaut gan tad mēs būtu devušies pretēji pulksteņrādītāja virzienam un ilgā pieredze rāda, ka tas nav labākais risinājums.
Šobrīd plāns tikt līdz Zalcburgai un rīt – sākt tur darbu.
Pilsētas tuvumā kalnos jāatrod Toplicas ezers, kur Otrā pasaules kara laikā vācieši nogremdēja 120 metāla kastes. Kopš 1945. gada daudzi no tiem, kas mēģināja izcelt šīs noslēpumainas kastes, tur gājuši bojā. Mums jānokļūst pazemes sāls raktuvēs, jāšķērso ezers zem zemes, un jāizpēta Hitlera Alpu rezidence „Ērgļa ligzda”, un tad vēl Zalcburgā esam nolēmuši papētīt alķīmiķa Paracelza mīklaino personību.
Programma ir ambicioza, bet mums atlikušas tikai divarpus dienas. Steidzamies uz Zalcburgu. Ap trijiem dienā šķērsojam vēl vienu kalnu pāreju 1508 metru augstumā. Kalnu ieskauts, apakšā guļ tirkīzkrāsas ezers. Pēc stundas nonākam pie Krimlas ūdenskrituma. Pasakains skaistums! Tas ir viens no augstākajiem ūdenskritumiem pasaulē.
Pulksten 19.30 beidzot nonākam Zalcburgas viesnīcā. Šobrīd ekspedīcija jau veikusi 1688 kilometrus, varam atpūsties. Bet kas tev deva! Pilsētā ikgadējais Mocarta festivāls un visas viesnīcas ir pilnas. Tā nu administratore izvieto sievietes telpā ar sešpadsmit guļvietām, vīriešus pagrabstāvā, 6-vietīgā numurā ar divstāvu gultām. Gaisā – sviedru smārds, bet mūsu gultas aizņēmuši indieši. Protams, šāda situācija mūs neapmierina. Pieprasām, lai atdod avansa maksājumu par divām dienām, taču administratore atsaka, ka naudu neatdošot, un citas telpas neierādīšot, jo par rezervācijas atteikumu jāziņo divas dienas iepriekš. Nu ir mūsu kārta doties uzbrukumā. Paņemu savu preses pārstāvja apliecību un sāku fotografēt. Skandāls izvēršas. Administratore paziņo, ka privātā teritorijā fotografēt nedrīkst. Mēs sakām, ka sagatavosim materiālu par šo bezkaunību medijiem. Administratore novaidas un sazinās ar viesnīcas vadību, kas naudu tomēr liek mums atmaksāt. Pēc pusstundas ķīviņiem atstājam viesnīcu un naksnīgajā pilsētā esam praktiski uz ielas. Šodien ir 11. datums, bet 11 ir Meistara skaitlis! Nez, kas pārbauda mūsu meistarību – plus vai mīnus? Gandrīz divas dienas nekādi netiekam pie darba un nevaram izvērtēt rezultātus.
Lai nu paliek prātojumi, jādomā par naktsguļu. Ķeram taksistus, un viņi iesaka doties uz lidostu. Ap pulksten desmitiem esam lidostā, bet tā jau slēgta uz nakti. Meklējam, kur dabūt interneta piekļuvi un atrodam „McDonalds”. Tas ir mūsu glābiņš! Pirmkārt, varam pavakariņot, otrkārt, Veronika un Sergejs tiek pie interneta un meklē viesnīcas. Diemžēl bez panākumiem. Vienīgā viesnīca ir 100 km attālumā no pilsētas. Tā nu mēs sagaidām ekspedīcijas devīto dienu.
- augusts,
- diena ceļā.
Neatraduši viesnīcu, braucam uz tuvāko degvielas uzpildes staciju. Sildāmies ar tēju, apspriežamies un secinām, ka uz priekšu netiksim, kamēr neizanalizēsim divu pēdējo dienu notikumus. Mums to nepārprotami neļauj, un arī kolaiderī nevarējām visu iecerēto paveikt.
Atceros kontakta materiālu ar brīdinājumiem un draudiem vienam no dalībniekiem ceturtajā dienā pēc kolaidera apmeklējuma:
„Jūs par ātru aizgājāt no lauka. Šodien ir nozīmīga stunda, tā vēl nav beigusies. Savelciet galus. Es brīdināju – ja jūs šo iesvētīšanu neiziesit, tālāk jums vairs nav jāiet. Jums būs jācērt jauns ceļš. Atslābinieties un paslinkojiet. Kas jums traucē domāt? Savācieties! Atslēdziet savienojumu, citādi būs grūti izsekot, no kurienes un kur tieši radusies siena.”
Toreiz šī informācija viesa šaubas, jo tajā bija acīmredzami draudi un neviena mājiena. Taču tagad, spriežot pēc ceļa grūtībām, skaidri redzams, ka šī aste velkas līdzi no kolaidera. Jā, bet ja būtu zinājuši, kur kritīsim, pasviestu apakšā salmus!
Lai nu kā, ekspedīcija, protams, ir ļoti grūta, tomēr mums ir problēmas ar intelektu. Nevaram saprast, kā izrauties no negatīvās saiknes ar kolaideri.
Nakts pirmajā stundā sākam apkopot rezultātus. Cenšamies saskatīt patiesību. Pēdējo divu dienu laikā esam saņēmuši mājienus no dažādiem informācijas laukiem. Lūk, interesantākie:
„Visur valda cikliskums. Tā tas bijis līdz šim. Bet mūsu laiks ir nedaudz atšķirīgs. Pirms šim viss bija, viss aizgāja no šī plāna un dzima no jauna, viss notika pēc šāda likuma. Tāds aplis, kā jūsu Fetas disks. Redziet, tas nav pabeigts, ir turpinājums.”
„Visa sistēma ir uz jauna dzimšanas sliekšņa, uz jauna spirāles posma.”
„Jūs esat savas cilts pārstāvji un tajā ir jūsu pārgājiena jēga.”
Ap trijiem naktī pabeidzam ekspedīcijas rezultātu apkopošanu, pasnauduļojam mūsu autobusā līdz saullēktam, tad mēģinām iekļūt Hohenzalcburgas pilī. Tomēr arī tas nemaz nav tik vienkārši, jo ar auto klintī neuzbrauksi. Jāgaida, kad sāks darboties pacēlājs. Atrodam nākamo „McDonalds” un ieturam brokastis. Pieslēdzamies internetam un uzreiz atrodam viesnīcu pašā pilsētas centrā. Pēc iekārtošanās ķeramies pie savas izpētes programmas apspriešanas. Meklēsim arī dižo zalcburgiešu Mocarta un Paracelza kapavietas.
Paracelzs (1493–1541)
bijis slavens ārsts, alķīmiķis un burvis. Liecības par viņa dzīvi ir tik cieši saistītas ar leģendām, ka grūti atšķetināt faktus. Zināms, ka 1511. gadā viņš saņēmis medicīnas bakalaura grādu, daudz ceļojis, reformācijas un zemnieku karu laikā ļoti aktīvi darbojies, 1525. gadā Zalcburgā bijis pat arestēts.
Medicīna tolaik bijusi zemā līmenī un balstījusies uz Aristoteļa četrām „sulām”: asinīm, limfas, melnās žults un dzeltenās žults. Paracelzs šim postulātam nepiekritis un attīstījis savas metodes, kuras gan tradicionālā tālaika medicīna nepieņēmusi. 1526. g. Bāzeles Universitāte piedāvājusi Paracelzam dabas vēstures un medicīnas katedras vadītāja amatu. Jau pašā pirmajā lekcijā Paracelzs studentu priekšā sadedzinājis Galēna (129. – 199. g.) un Avicennas (980. – 1037. g.) darbus, apgalvodams, ka „viņa kurpju šņores medicīnā saprotot vairāk nekā šīs izslavētās autoritātes.” Protams, nākamajā gadā Bāzeles universitātes katedru viņš vairs nav vadījis.
Paracelzs bijis arī alķīmiķis. Sērs, sāls un dzīvsudrabs zinātnes vēsturē ienākuši kā „trīs pamatelementi.” Paracelzs šo trīsvienību traktējis principā tā, kā to saprotam arī mēs – mūsdienu ezoteriķi: gars-dvēsele-ķermenis. Viņš uzskatīja, ka cilvēka doma pretstatā nedzīvam priekšmeta atspoguļojumam ir dzīva un kustīga substance, ka ķermenī ir jānošķir divi principi – mūžīgais un laicīgais. Viņaprāt, cilvēka galvenais uzdevums ir – pētīt un domāt.
Paracelzs uzskatīja, ka ārsta uzdevums ir atklāt zālēm piemītošo burvju spēku.
Un, lūk, ko mēs noskaidrojām ekspedīcijas laikā. Protams, meklējot Zalcburgā Paracelza kapu!
Jautājumu: „Kas ir Paracelza zināšanu noslēpuma pamatā?”
izstrādājām energoinformatīvajā līmenī.
„Patiesība sākas ar to, ka, lai pasaulē ienāktu pilnība, jāpatur prātā likumi. Jūsu pāriešana gatavojas mijiedarbībai.”
„Ārstēšana norisinājās tik labi, ka viņš noņēma sāpes un nepilnības nabagiem. Viņš gāja atvērt pasaulei slēptās durvis un izmest tur visu to, kas jau nokalpojis.”
„Viņš bija burvis, tāpat kā Nostradams. Mēness bija viņa palīgs. Viņš bija gaišreģis.”
„Vienā no Paracelza pravietojumiem teikts: „Pirms pienāks pasaules gals, daudzas mākslas, ko šodien uzskatām par velna vai brīnumdaru darbu, atklāsies visu acīm, un tad viņi uzzinās, ka viņu darbības efekts ir atkarīgs no dabas spēkiem.”
„Paracelzs bija pavadonis starp augšējo un apakšējo pasauli.”
Šajā informācijas saņemšanas procesā pie mums nonāca interesants materiāls, kas atklāja faktu, ka ārstniecībā Paracelzs lielu nozīmi piešķīris skābeklim:
„Pasaule ir saausta kā zirnekļa tīkls. Un tā ir pasaules vienotības būtība. Skābeklis virzās nevis haotiski, bet pa pārejām. Caur to jūs iemantojat pamatu. Un svarīgi ir tas, ka organismā notiek oksidēšanās.
„Paracelzs ap sevi būvēja pasauli, nosakot nepieciešamos procesus. Caur elpošanu viņš iedarbojās uz cilvēkiem. Nosakot „elpošanas ritmu”, viņš koriģēja slimības.”
Atgriezušies no Alpiem Rīgā, mēs no jauna ķersimies pie Paracelza zināšanām, jo Latvijas iedzīvotājiem radušās acīmredzamas problēmas saistībā ar hemoglobīnu, t. i., skābekļa izplatītāju organismā. Bet tas jau ir cits stāsts.
Tātad izpētījuši vēl dažus objektus Zalcburgā un izgulējušies pēc negulētās nakts, no rīta dodamies atpakaļceļā.
- augusts,
- diena ceļā.
Atpakaļceļš gan ir relatīvs jēdziens. Lidojam prom uz Rīgu rīt plkst. 17.45, bet līdz tam vēl jāveic vairāk nekā 300 km un, kā paredzēts ekspedīcijas plānos, jāizpēta Hitlera Alpu rezidence „Ērgļa ligzda”, kā arī jānolaižas pazemē Berhtesgādenes sāls raktuvēs.
Toplicas ezera izpēti, pretēji plāniem, nākas atcelt. Nepietiek laika, bet žēl gan, jo tas ir vēl viens Alpu noslēpums.
Izbraucot no Zalcburgas un dodoties dziļi kalnos, ap pusdienlaiku nonākam Hitlera „Ērgļa ligzdā”.
Šis ir jau otrais mēģinājums, jo pagājušajā gadā mūsu ekspedīcija tur neiekļuva. Šoreiz viss iet „kā pēc pulksteņa”. Pilsētiņu atrast nav problēmu, iekārtojamies autobusā, kas kursē pa serpentīnu kalnos, izbraucam tuneli, ar liftu paceļamies 150 m kalnā. Domāju, ka lasītājs jau saprot, ka šo pašu ceļu mērojis arī Hitlers.
Tātad, kas tā par „ligzdu”?
Kēlšteina kalns (1834 m) jau ilgi pirms Trešā Reiha bijis alpīnistu iecienīta vieta. Bet uz Hitlera piecdesmito gadadienu Bormanis bija nolēmis kaut ko uzdāvināt fīreram, un 1937. gadā sākās ceļa būvniecība. Apstākļi ļoti grūti, 800 m augsto ceļu izbūvēja vairāk nekā sešu kilometru garumā, tā galā ierīkoja autostāvvietu, tad vēl 127 m garu tuneli un pacēlāju, kas uznes vēl 124 m augstāk.
Šo grandiozo inženiertehnisko būvi augstu klintī uzbūvēja vienā gadā. Tā izmaksāja aptuveni 30 miljonus reihsmarku. „Ērgļa ligzdu” Hitleram uzdāvināja 1939. g. 20. aprīlī. Ar Minhenes un Berlīnes mītnēm tā bija jau Hitlera trešā rezidence Vācijā.
Savādi, bet sabiedroto bumbvedēju uzbrukumā 1945. gadā „Ērgļa ligzda” netbija iznīcināta. Kara beigās mītni ieņēma un septiņus gadus to pārraudzīja amerikāņi.
Raugoties no parapsihologa viedokļa uz šo Kēlšteina kalnu, tas atrodas centrā grēdai, kas ap to izveido apli, radot spēcīgu antenu. Tieši šeit Hitlers parakstījis dokumentus par kara sākšanu. Viņš vienmēr atcerējies senās leģendas par to, ka gaidāma pēdējā cīņa starp Labo un Ļauno. Ar ļauno Hitlers saprata „ebreju boļševismu”. Bet leģendās vēstīts, ka no kalniem atnāks Glābējs un jaunie tautas spēki gūs uzvaru.
Un tā – mūsu ekspedīcija atrodas Kēlšteina klints virsotnē. Visapkārt neticams skaistums.
Ekspedīcijas dalībniekiem darba kārtībā jautājums:
„Kāpēc Alpi ļāva Hitleram nonākt pie varas un iekārtot šeit savu dzīvesvietu?”
Atklāti sakot, saņemtā informācija mūs satriec:
„Šeit ir daudzu Dievu „templis”. Starp Dievu un Dabu ir vienošanās, ka šeit ieradīsies apgaismības spēks, bet Hitlers visu izpostīja. Viņš šeit novietoja savu troni un manifestēja savu paša varu pār dabu.”
„Arī Hitlers ir Dieva gribas izpausme. Galu galā arī Dievi ir dažādi, ir arī iznīcinātāji. Tikai Likums ir viens un neuzvarams.”
„Kalnu diženums ir drīzāk pārmetums. Tiklīdz iztraucē dievišķās enerģijas plūsmu, tu esi parakstījis savas monādes iznīcības aktu.”
„Nāves kults šeit atradis savu apogeju, un tas bija pats zemākais punkts. Šeit sākas bultas lidojums, kas ved uz Dievu atmaksu. Viss kļūs labāks. BET ŠEIT IESPĒJAMA ZEMESTRĪCE, un plaisa starp Dabu un cilvēku būs mainīta.”
Pēc tam, kad esam pabijuši aptuveni divu km augstumā, nolaižamies puskilometru pazemē sāls raktuvēs, braucam pa pazemes ezeru un ap desmitiem vakarā ierodamies Augsburgā. Līdz dienas beigām mūsu ekspedīcija jau veikusi 2029 kilometrus.
- augusts,
- diena ceļā.
No Augsburgas dodamies Štutgartes virzienā un pa „bāņiem” nonākam Bādenbādenē. Laika līdz izlidošanai uz Rīgu vēl diezgan. Padarbojamies ap kādu interesantu klosteri un pēc divām stundām esam lidostā. Nododam atpakaļ nomas firmai savu izīrēto „draugu” mikroautobusu, ar ko kopīgi esam noskrējuši vairāk nekā divi tūkstoši km. Un te nu, kā saka: „no šīs vietas detalizētāk.” Zaļās gaismas vilnis izrādās beidzies un ieslēgusies „sarkanā.” Domāju, lasītājiem noderīgi iepazīties ar mūsu kārtējo „eksāmenu”, lai sagatavotos ceļā iespējamajām nekrietnībām. Pirmā nekrietnība ir tā, ka nomas firma uz divām dienām nobloķējusi manu kredītkarti, kaut arī transportlīdzeklis atdots ideālā stāvoklī. Tas nu mums galīgi nav vajadzīgs, jo ekspedīcijas tāme jau izlietota. Otrā nekrietnība atgadās, gaidot iekāpšanu lidmašīnā. Lidostas darbinieki sāk svērt mūsu rokas bagāžu, liek nodot tajā visu: fotoaparatūru, sieviešu rokas somas, mapes, grāmatas, vārdu sakot, visu, kas rokās un uz ķermeņiem. Protams, nu jau katram rokas bagāža sver vairāk par atļautajiem 10 kg. Uz izlidošanas zāli mūs nelaiž, liek samaksāt 100 EUR. Līdz izlidošanai pusstunda un naudas gandrīz nemaz. Nervozējam un sākam no čemodāniem mest laukā smagumus. Metāla termoss, apavi, trauki, viss lido atkritumos. Tad Sergejs liek lietā savu amerikāņu pieredzi (kā nekā nodzīvojis ASV vairāk nekā 10 gadus), un beidzot esam panākuši kompromisu: daudz ko sabāžam apģērbu kabatās, bet smagākās lietas sakraujam vienā čemodānā un piemaksājam 50 EUR par pārsniegto svaru.
Uh! Beidzot uz mājām!
Kopumā šī ir dīvaina ekspedīcija.
Mums neļāva apkopot rezultātus, visu laiku pavadījām ceļā un meklējot viesnīcas. Bet pēdējā dienā 250 km pa „bāņiem” braucām veselas četras stundas. Lai kā arī centāmies nokļūt Bādenbādenē ātrāk, nekas nesanāca. Viss gāja burtiski uz minūti: automašīnu nodevām 15 minūtes pirms termiņa, reģistrāciju izgājām dažas minūtes pirms beigām. Paēst šodien tā arī nav sanācis laika, tiesa, izņemot brokastis. Centīsimies saprast, ko tas viss nozīmē.
