Latviešu
Русский
Iepriekšējā numurā aprakstījām ekspedīcija pirmo trīs dienu notikumus. Mēs bijām pārvarējuši 1384 kilometrus, atklājuši saulstāvju un saulgriežu ritu sakarības, saņēmuši Rokamadūras Melnās Madonnas svētību, pietuvojušies Rennlešato draudzes baznīciņas mistikai, enerģētiskā plānā saņēmuši atļauju kāpt Monsegīra kalnā pētīt kataru noslēpumus.
Dodamies tālāk!
- marts,
- diena ceļā.
Piecēlāmies plkst. 3.30. Līdz Monsegīram – 80 kilometri. Pēc stundas devāmies ceļā. Lija. Pie kalna nonācām 5.45. Joprojām briesmīga tumsa un lietus. Temperatūra +1º. Kā būs vējainajā virsotnē 1200 metru augstumā? Briesmīgi pat iedomāties. Sinhronizējāmies, noskaņojāmies uz katariem un sākām strādāt ar enerģijas kanāliem.
Kataru sūtītā sākuma informācija bija daudzsološa:
„Labdien! Sveicam ar ierašanos. Esam priecīgi, ka jūs neizbiedēja grūtības un sliktie laika apstākļi. Mūsu galvenais noslēpums ir tas, ka Jēzus Kristus bija Zemes cilvēks. Viņš un Marija Magdalēna bija precēts pāris. Tas arī bija rakstīts Sonjēra dokumentos Rennlešato. Mēs tur šo noslēpumu nogādājām. Tagad to glabā Vatikāns. Uzskatām, ka pagaidām tam tā jāpaliek.
Iepriekšējais pāvests atkāpās tāpēc, ka visu jārealizē jaunajam. Viņš ir pēdējais no visiem.
Gaidāma reliģiju sintēze. Drīz vien to sapratīs arī konservatīvie, ko pārstāv pareizticīgie un musulmaņi. Arī Ķīna pieņems to, kas būs izveidots. Krievija sekos tai.
Mēs gaidām jūs augšā pavasara ekvinokcijā.”
Plkst. 6.30 sāka svīst gaismiņa. Joprojām lija, temperatūra tuvojās mīnusam. Monsegīra virsotne tinās mākoņos. No iepriekšējām reizēm, kad bijām kāpuši šajā kalnā, zinājām — katari mīl konkrētību, necieš pļāpas, ir stingri un kategoriski ļaudis. Šo īpašību izpausmes nebija ilgi jāgaida. Vēl viens parapsihologs saņēma no katariem mūsu ekspedīcijai domātu tekstu:
„Jūs vēl joprojām esat norūpējušies par sevi! Domājat, ko iesākt ar sliktajiem laika apstākļiem? Lai izkliedētu mākoņus, nekas daudz nav vajadzīgs, svarīgākais ir tas, lai jūs uztvertu visu, kas būs sūtīts no augšas.
Šodien jums ir viens uzdevums – iegūt spēku un debesu žēlastību. Lai to izdarītu, nepieciešams mainīt būtību kopumā. Katram no jums ir kaut kas, ko nepieciešams mainīt.
Pagaidām mēs dodam PIECAS iespējas. Jūsu eksāmens – lai katrs nosauc piecas VISPĀRCILVĒCISKAS izpausmes īpašības.”
Tātad – pienācis kārtējais eksāmena laiks. Pirmo biļeti esam izvilkuši.
Pirmā uzdevuma veikšanai bija vajadzīgas četrdesmit minūtes. Kāds no mums domāja, ka viņam jākļūst maigākam, cits gribēja mazināt agresivitāti, izkopt lojālāku attieksmi pret sievieti, kļūt mazāk kategorisks…
Attiecībā uz vispārcilvēciskām problēmām, viens uzskatīja, ka pienācis laiks līdz minimumam samazināt cilvēku degradēšanos, kāds, ka vajadzētu radīt pasauli bez kara un harmonisku Dabas-Cilvēka-Kosmosa saikni, atbrīvoties no patērētāju attieksmes.
Lūk, kā katari vērtēja pirmā eksāmena rezultātu:
„Eksāmens ir nokārtots. Tagad — aizmirstiet visu, kas noticis. Apklusiniet prātu! Ļaujiet, lai katrs izbauda mieru un klusumu. Tikai klusumā jūs sadzirdēsit vārdu. Un šis vārds dos jaunu jēgu.”
Un tad mums ieteica ķerties pie otrā eksāmena:
„Mēs iesakām apklusināt prātu un klusumā saklausīt vienu vārdu.”
Veicot kārtējo pārbaudījumu, katrs no mums bija nonācis pie viena galvenā vārda. Un tie bija atslēgas vārdi: gudrība, brīvība, mūzika, harmonija, Dievs, tikums, miers, valstība. Taču mūsu pārbaudījums vēl nebija galā. Katari piedāvāja šos astoņus vārdus savienot teikumā.
„Prāta vētras” rezultātā nonācām pie šādas redakcijas:
„IEMANTOJOT BRĪVĪBU PASAULĒ, CAUR TIKUMU SASNIEGSI HARMONIJU UN ATSKANĒS DIEVA VALSTĪBAS MŪZIKA.”
Atklāti sakot, mēs paši negaidām, ka varētu izveidot tik skaistu Zelta Laikmeta formējumu.
Katari vēstīja:
„Tagad dodieties saņemt svētību un vārdi ietērps pasauli. Jūs uzņemsit sevī visu, ko esat radījuši, šos vārdus virknējot. Lai notiek tā! Kā nupat teikts. Jūs gaida un dod jums svētību.”
Kamēr kārtojām eksāmenus kalna pakājē, laiks turpināja pasliktināties. Lietu nomainīja sniegs. Monsegīrs atkal pazuda mākoņos, temperatūra nu jau bija
-2 º. To varētu uzskatīt par sliktu zīmi. Bet mēs visi ļoti labi zinām, ka „ceļu pieveic tikai tas, kurš iet.” Un mēs gājām! Vairāk nekā stundu bridām caur puteni. Taka bija slidena. Glābiņš — līdzpaņemtie lietusmēteļi un siltās drēbes. Jo augstāk kāpām, jo spēcīgāks bija vējš. Virsotnē, lai nenokristu bezdibenī, nācās citam citu nodrošināt un vietām mesties četrrāpus. Pat tornī, kur it kā esot glabāts Svētais Grāls, vējš mūs pamatīgi izpluinīja. No virsotnē saņemtās informācijas pati interesantākā bija:
„Jums vēl noteikti būs jācīnās tad, kad aizvērsies tempļa sienas. Savu pagātni jūs vēl neesat pilnīgi aizmirsuši. Caur plaisām jūsos ielīst zemapziņas mirkļi. Bet drīz pār jums savu gaismas staru raidīs augstākā pasaule. Paši to redzēsit. Saņemiet ZOBENA–STARA–UGUNS svētību.”
Starp citu, kā jau teikts mūsu kontaktinformācijā, kad devāmies lejā no virsotnes, debesīs parādījās gan saule, gan ilgi gaidītais PAVASARA EKVINOKCIJAS stars.
„Mēs jums dodam pirmo atslēgu. Tā aizved uz zemapziņu.”
„Ar skaņu iegūsit jaunu apziņu. Bet Kauss jau sen vairs nav uz Zemes. Tagad ir cits laikmets.”
„KAUSS IR PATS MONSEGĪRS.”
Kalna virsotnē vienam no ekspedīcijas dalībniekiem atklājās „kosmiskais harmonizētājs.” Tādu informāciju var uzskatīt par dāvanu. Tā bija tehniska ierīce, kas darbojas pēc kodolreaktora principa, un, kā to varēja noprast, pamatā – aukstās kodolsintēzes efekts. Mums nāksies konsultēties ar inženieriem un zinātniekiem. Pagaidām daudz neskaidrību.
Nokāpuši pētījām Monsegīra apkārtni, tad atgriezāmies Karkasonas bāzē. Bijām pamatīgi noguruši, jo lielāko daļu iepriekšējās nakts praktiski nebijām gulējuši.
- marts,
- diena ceļā.
Šodien priekšā tāls ceļš. No Karkasonas jādodas uz Albī un Larošelu, kādreizējo templiešu ostu.
Albī sākām pētīt jautājumu: „Vai Merovingu dinastija ir sākusies ar Kristu?”
Interesantākās saņemtās atbildes:
„Jautājums nav par asinīm, bet par pašu Dabu. Kad tu zini pareizo kodu, tu spēj sevi piepildīt no tīra avota. Kristus viņiem atstāja savu kodu, tādējādi radot virsapziņas lauku.”
„Smadzenes uzņem, rada spirāli, un kājas, rokas visu izkārto. Ikkatrs solis dzīvē ir svarīgs. Katrs cilvēks, kurš staigā pa Zemi, rada savu jēgu. Tā izveidojas lauks, un tas, lūk, ietekmē likteni.”
Pabeiguši darbu Albī, devāmies uz Larošelu un deviņos vakarā iekārtojāmies viesnīcā. Šodien bijām veikuši 647 kilometrus, turpmāk būs vieglāk. Vairs nebūs tik garu pārbraucienu. Negaidīti radās problēmas: kaut kas bloķē manu ekspedīcijas kredītkarti un neļauj noņemt vairāk par 200 eiro vienā reizē.
Atpūtušies sākām apkopot ekspedīcijas rezultātus. Atcerējāmies, ka, gatavojot šo ekspedīciju, mēs atradām vēl vienu Sv. Jāņa Apokalipses tekstu. Tam bija tieša saikne ar katariem. Šis apokrifis nav iekļuvis Bībelē, un, pilnīgi iespējams, ka pāvests rīkoja albiģiešu krusta karu pret katariem, lai to iznīcinātu. Pilns šī dokumenta nosaukums: „Kataru slepenais evaņģēlijs. (Pilns Svētā vakarēdiena jeb Jāņa jautājumu Kristum skaidrojums. Karkasonas versija.)” Šajā dokumentā ir Karkasonas inkvizitora postskripts: „Šis slepenais ķecerīgais teksts atvests no Bulgārijas Nazarijam, ķeceru bīskapam. Teksts ir maldu pārpilns.”
Kad mums radās versija, ka Bībeles Apokalipse nav vienīgā, ka Sv. Jāņi un Apokalipses ir aprakstīti vairākās versijās, sapratām, ka viena no tām glabājas pie katariem. „Karkasonas versija” vidusmēra cilvēkam var šķist sarežģīta, un diezgan šokējoša.
Jānis pie Svētā Vakarēdiena galda Kristum uzdeva jautājumus un saņēma atbildes uz tiem. Uz jautājumu: „Kad sātans bija izraidīts, kur viņš dzīvoja?”, kataru evaņģēlijos ir atbilde: „Tēvs mans mainīja viņa izskatu, sodot par lepnumu, un atņēma viņam gaismu. Viņa seja… ir līdzīga cilvēka sejai… viņš sev līdzi aizrāvis vienu trešdaļu Tā Kunga eņģeļu.”
Uz jautājumu: „Kā cilvēks, kam ir fiziskā miesa, var piedzimt garīgi?”, atbilde: „… miesa rada miesu, bet gars rada garu.”
Uz Jāņa jautājumu par Pastaro dienu, atbilde bija: „Šī diena pienāks tad, kad taisno cilvēku skaits līdzināsies to taisno skaitam, kurus reiz izraidīja no debesīm…
Debesis drebēs, un ceturtajā stundā Saule nodzisīs. Tad arī Cilvēka Dēls sūtīs zīmi, un līdz ar to nāks visi labie eņģeļi, bet Cilvēka Dēls likts savu troni mākoņos un sēdīsies tajā, divpadsmit apustuļu ielenkts…
Un atvērsies grāmatas, un tajās būs rakstīts gan par pasauli, gan par ticību, ko Viņš ir sludinājis. Un tad Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus un četrus vējus, kas pūš no debesu augstumiem līdz visattālākajiem Zemes nostūriem, meklēt un pulcināt vienkopus izredzētos…
Un tad dvēseles nometīs neticības važas, mana balss būs dzirdama visur, un būs viena aitu kūts un viens gans. Un tas gans no Zemes dzīlēm izcels tumsu un tumsonību, ko radījusi elles uguns, un tie uzsūks visu nešķīsto pasauli, no visdziļākās dzelmes līdz pat debesīm. Un Kungs sāks valdīt pār visu, no debesjuma līdz Zemes dzīlēm.”
Nepatīkamais šajā Apokrifā ir tas, ka „Tēvs mans ir ļāvis Sātanam valdīt septiņas dienas jeb gadu simteņus.”
Apkopojot rezultātus, mēs ilgi lauzījām galvas, no kurienes nāk šī „Apokalipse” un kāpēc katari izmantojuši tieši to. Mēs nebijām aizmirsuši arī trīs citas „Apokalipses”, bet laiks nelokāmi skrēja uz priekšu un nogurums darīja savu. Ap pusnakti devāmies pie miera.
