Ludmila Paramonova. Latvijas ezoterijas un parapsiholoģijas asociācijas vadošā pētniece

Ekspedīcija: Lielbritānijas un Latvijas noslēpumos

Šoreiz stāstīsim par Latvijas ezoterikas un parapsiholoģijas asociācijas 102. ekspedīciju — uz Angliju. 16 dienu laikā ekspedīcija meklēja savas iepriekšējās inkarnācijas laika pili, šķetināja Čintomani akmens, Lohnesa briesmoņa, Stounhendžas un Eivberijas megalītu, Solisberijas piramīdu, kviešu lauku zīmējumu, Heila-Bopa komētas u. c. noslēpumus.

  1. Atmiņas no iepriekšējās inkarnācijas laika

Kādā svētdienas rītā, ieslēdzot radiouztvērēju, izdzirdēju katoļu mesu. Ērģeļu skaņu ietekmē manā galva sāka veidoties izteikti spilgti tēli, un kā vēlāk noskaidrojās, tur parādījās viena no manām iepriekšējiem inkarnācijām. Sākumā tas bija ļoti dīvaini, es redzēju sevi kā desmitgadīgu meiteni, kas skrien gar vētrā bangojošu okeānu, klintis, jūru, man mugurā mētelis, cepure, un man ārkārtīgi patīk skriet pret vēju, taču pakaļ skrien skolotājs, kurš grib mani noķert, un viņam notiekošais ļoti nepatīk. Nākamais tēls, ko redzēju: pils, es dzīvoju ģimenē, bet redzu tikai savu vecāko māsu, ar kuru man ir ļoti sliktas attiecības (viņa ir apmēram 5 gadus vecāka par mani) un padzīvojušo tēvu, kurš aizņemts pats ar saviem pētījumiem. Vispār man radās iespaids, ka viņš ir ārsts, alķīmiķis, jo ap viņu ir daudzas un dažādas kolbas, viņš visu laiku veic kaut kādus eksperimentus, kaut ko pieraksta, un, iespējams, viņam ir laba attieksme pret mani, tomēr es viņu ļoti reti redzu. Tad nākamajā epizodē es redzu ugunsgrēku, kaut kādus ļoti agresīvi noskaņotus cilvēkus, kuri mēģina ieņemt pili. Es redzu, kā skrienu pa koka grīdu gar sienu un tēvs man iedod kaut kādus tīstokļus. Redzu, kā manu acu priekšā ar degošu mietu nogalina manu vecāko māsu, un tad jau gluži viena es skrienu pa lauku, man neviens neseko, un es atrodu patvērumu, kā vēlāk izrādījās, klosterī. Tur man ir labi, esmu ļoti harmoniskā stāvoklī, man ir mācekle, sava celle, kurā es mitinos, tā ir dekorēta ar kokgriezumiem, daudzām mežģīņu salvetēm, bet mani vajā cilvēks, kurš mani izseko jau sen, un uz kādām no klostera spirālveida kāpnēm viņš mani nodur ar nazi. Un pēdējais, ko es redzu, pēc manas nāves manā cellē ieskrien mana mācekle un slepus atrod tīstokļus, kurus es biju iznesusi no pils. Tāda bija redzētā vīzija, bet vēlāk tai sekoja sava veida paskaidrojums. Tēvs bija talantīgs alķīmiķis, zinātnieks, kā es to sapratu, un savā laikā bija izglābis smagi ievainotā karaļa dzīvību, par ko karalis  viņam uzdāvinājis pili. Un viens no tīstokļiem, kurus es paglābu no uguns, bija karte, uz kuras atradās karaļa paraksts, tātad pils dāvinājuma akts. Turklāt starp tīstokļiem atradās arī tēva atklājumi, un tieši to dēļ mani izsekoja cilvēks, kurš vēlāk mani arī nogalināja. Interesanti, ka gandrīz visi cilvēki, kuri tajā inkarnācijā bijuši mani tuvinieki, izrādījās man blakus arī pašreizējā dzīvē. Tas, kurš toreiz bija mans tēvs, tagad ir mans vīrs, mana māsa – mana tuva draudzene, mana mācekle arī šobrīd ir mana skolniece, draudzene un kolēģe. Un cilvēks, kurš mani nogalināja, ilgus gadus ir bijis tepat tuvumā, taču ārkārtīgi nepatīkams.

Varbūt kādu izbrīnīs iepriekšējās inkarnācijas apraksts, arī es pati sevi kopš bērnības biju redzējusi  pavisam citā veidolā. Es labi atceros, kā piecu gadu vecumā mēģināju izprašņāt māti par to, kur ir mana īstā māte. Proti, kaut kādas aizdomas, ka dvēsele iemiesojas ne tikai vienu reizi, man bijušas jau bērnībā.

  1. Sveiks, Čintomani akmens!

Tad dzima ideja pārbaudīt visu iegūto informāciju. Es izstāstīju to, ko biju redzējusi mūsu asociācijas prezidentam, viņš bez aiztures piekrita ekspedīcijai un tā veidojās ļoti viegli. Tā ir droša zīme, ka situācija ir nobriedusi, un ceļš būs viegls. Šajā ekspedīcijā mēs bijām četri un tradicionāli mūsu ceļš veda uz  Anglijas centru, uz Londonu. Tas, ko mēs ieraudzījām Londonā, ir pats tradicionālākais visiem, kas turp dodas. Bet bija arī jaunas sajūtas. Es šķita dīvaini, ka to sauc par miglaino Albionu. Laiks bija skaists, viss vienos ziedos un ļoti silts, kaut gan bija oktobris. Nepameta sajūta, ka esam nokļuvuši pasakā. Londona mums ļoti patika. Pārsteidza Vēstures muzejs, kurā savākti neticami daudzi dārgumi no visas pasaules. Tur bija pilnīgi viss, izņemot Angliju. Mēs mēģinājām atrast jebkādu informāciju par Skotiju, kurp gatavojāmies braukt, bet tā arī neatradām. Pēc iepriekšējās inkarnācijas vīzijas man radās jautājums: kur tad tas viss notika? Man norādīja uz Skotiju. Tā nu nācās ņemt Skotijas karti un ar svārstiņu mēģināt noteikt to vietu. Visas galvenās pilis atrodas uz Skotijas un Anglijas robežas, bet vietā, kuru man kartē norādīja svārstiņš, nevienas pils nebija. Tomēr mēs riskējām, un mūsu galamērķis, pēdējais punkts, kur bija jānāk, atradās pašos Skotijas ziemeļos. Tātad Londona mums bija tā vieta, kur iejusties Anglijas enerģētikā, bet galvenais mērķis – Skotija. Londonā centāmies kaut ko uzzināt par pilīm Skotijas ziemeļos, bet tas mums neizdevās, toties tur mēs tikāmies ar Anglijas galveno ufologu. Mēs vēlējāmies nokļūt vietās, kur Anglijas laukos regulāri parādās apļu zīmējumi. Diemžēl ufologs nekādu skaidrību šajā jautājumā neieviesa. Teica, ka tur regulāri rīkojot ekspedīcijas, ka pastāv dažādi viedokļi, un vienprātības jautājumā, kas īsti veido šos zīmējumus, neesot.

Ekspedīcijas vadītājs mums uzdeva veikt Londonas ielās aptauju par to, vai londonieši zina par šiem zīmējumiem. Rezultāts mūs satrieca. 80% respondentu to par šo parādību neko zinināja.

vestminsterIepazīšanos ar Londonu mēs sākām Vestminsteras abatijā. Tajā ir zāle, kurā ikviens var ieiet, bet ir arī telpas, kurās var iekļūt tikai ar biļeti. Nopirkām biļetes un gājām iekšā. Izrādījās, ka esam iekļuvuši telpā, kurā kronēti visi angļu karaļi. Tur bija liels tronis, zem kura gulēja akmens. Par šo akmeni mēs neko nezinājām. Tam apkārt atradās ļoti skaisti, grebumiem rotāti krēsli, un uz katra bija pa ģerbonim. Pastāv stingra kārtība, kur kronēšanas laikā jāatrodas katram aicinātās ģimenes pārstāvim. Kad es piedzīvoju savas iepriekšējās inkarnācijas vīziju, redzēju ģerboni, tāpēc centos to atrast uz kāda no krēsliem, bet neko līdzīgu neatradu, bet radās ļoti interesantas sajūtas. Jāsaka, ka tādas ir bijušas tikai tad un vairs nekad nav atkārtojušās. Briesmīgas sāpes ausīs. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kāds signāls, jo spiediens un sāpes ausīs radās tikai konkrētā vietā. Bija skaidrs, ka šādi tiek dota norāde, kurā virzienā doties. Un, kad es sāku kustēties savu sāpju virziemā, izrādījās, ka mani vedina doties uz Marijas Stuartes kapavietu. Nebija ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt. Vienīgais, ko man bija pateica, ka tā ir mana vecmāmiņa. Skaidrs, ka nevis šajā, bet iepriekšējā angļu inkarnācijā. Bet, visticamāk, runa bija par vēl vienu iemiesošanos, par kuru es vēl joprojām tikpat kā neko nezinu. Jāteic, ka visi mūsu parapsihologu asociācijas biedri ir cilvēki, kuriem ir spējas nolasīt informācijas lauku informāciju. Nav svarīgi, vai tas ir cilvēks vai kāds priekšmets, teritorija vai kaut kāda arhitektoniska struktūra. Katram objektam ir lauks, kas sniedz informāciju, un ir iespēja, uzdodot jautājumus, saņemt pietiekami skaidras atbildes. Tāpēc ekspedīcijas darbs lielā mērā sastāv no jautājumu uzdošanas un tādu atbilžu saņemšanas, kuras nav iespējams nekur citur iegūt. Tās ir tikai mūsu izstrādes. Un strādājot pie troņa, mēs saņēmām daudz un dažādu informāciju. Mums darīja zināmu, ka zem troņa atrodas Čintomani akmens. Ir leģenda, kas vēsta, ka Čintomani akmeni savā laikā no Austrumiem atveduši Rērihi. Tas ir izpratnei ļoti sarežģīts teksts, kurā ir daudz neskaidru terminu, un ir frāze “kad valsts ar trim zvaigznēm akmeni labprātīgi nodos valstij ar septiņām zvaigznēm, taps ielikti pamati jaunai pasaulei.” Domāju, ka ar šo vienu frāzi kļūst saprotama šīs ekspedīcijas un visa tās turpinājuma nozīme. Katram gadījumam atgādināšu, ka Rīgas centrā stāv Brīvības piemineklis, un Milda tur rokās trīs zvaigznes. Turklāt bija norādīta ne vien akmens nozīme, bet pateikts arī tas, ka akmens ir meteorīts, un nekas vairāk. Un tad manai draudzenei un ekspedīcijas biedrenei, pilnīgi negaidītā veidā atnāca informācija, ka tieši viņa bija mana vecākā māsa tajā inkarnācijā, kuru mēs grasījamies izpētīt. Un viņa pati sāka izprast situāciju, sāka redzēt teritoriju, kur tas viss noticis. Radās sapratne, kāpēc mums toreiz bija tik sarežģītas attiecības. Izrādās, viņa ienīda mani par to, ka mūsu māte nomira mani dzemdējot. Man tas kļuva par sava veida apstiprinājumu, jo vienmēr jau ir zināma skepse.

96708314_743664_coronation_chair_and_stone_of_scone__anonymous_engraver__published_in_a_history_of_england_1855Kas attiecas uz Čintomani akmeni, mūsu ekspedīcija ieguva informāciju, ka tas ir meteorīts, iespējams, no Oriona zvaigznāja, ka tas ir sadalīts septiņās daļās, un tās atrodas dažādās zemeslodes vietās. Par pašu akmeni zem Vestminsteras abatijas troņa ieguvām informāciju, ka to 1296.g. Skotijā nolaupījis angļu karalis Edvards Garkājis, kur tas arī bijis izmantots karaļu kronēšanai, bet Skūnas abatijā tas nokļuvis vai no Ēģiptes, vai Sīrijas.

  1. Anglijas megalīti

Londonā mēs bijām četras dienas un tad, saskaņā ar ekspedīcijas plānu, devāmies uz Solsberiju. Šī pilsēta atrodas blakus Stounhendžai un mēs tur bijām rezervējuši viesnīcu.

Pirms ierašanās Stounhendžā mēs apkopojām ekspedīcijas rezultātus. Apspriedām, ko darīt, kādu informāciju jāiegūst un kādus jautājumus jāuzdod. Un tad parādījās komplikācijas. Viena no dalībniecēm nosauca Čintomani akmeni par “stulbo smilšakmeni”, un reakciju ilgi nenācās gaidīt. Parādījās neadekvātas uzvedības elementi un mēs bijām spiesti veltīt gandrīz veselu diennakti situācijas stabilizēšanai.

Stounehendžas apmeklējums lielu iespaidu neatstāja. Manuprāt, okultie objekti, kuriem ir tik izvērstas PR kampaņas, pamazām zaudē savu varenību un kādreizējo spēku. Rodas iespaids, ka tie ir sadalīti gabaliņos un nekas vairs nav palicis pāri. Katrā ziņā, Stounehendža šodien ir masu tūrisma uzplaukuma vieta, kur viss atrodas aiz žoga. Staigāt var tikai pa celiņiem un akmeņiem pieskarties nedrīkst. Tur viss ir skaisti un zālieniņos, taču pilnīgi bez jebkādas okultas vietas sajūtas. Nākamajā dienā no Solsberijas devāmies uz Eivberiju, par kuru nezinājām praktiski neko. Izrādījās, ka Eivberija ir mazpilsēta, ko ieskauj megalītu aplis. Cilvēki staigā starp milzīgiem stāvakmeņiem, gluži kā pa ielām. Faktiski Stounhendža nav ne tik spēcīga, ne nozīmīga kā Eivberija. Tas bija ļoti dīvaini. Tiem, kuri nezina, pateikšu, ka megalīti ir akmeņi un pēc būtības ierakstīšanas ierīces, ar kuru palīdzību mūsu senči caur tūkstošgadēm nodot mums informāciju. Ezoteriķiem jau sen zināms, ka akmeņi, teikas un pasakas ir galvenie informācijas nesēji. Tajos vienmēr ir ieslēpta patiesība, taču akmeņiem jāprot pieskarties, lai no tiem varētu iegūt un saņemt svarīgu informāciju. Tātad, kad ieradāmies Eivberijā, mums bija ne mazākās jausmas, ka tur atrodas megalīti. Mēs vēlējāmies apraudzīt vietas, kur laukos redzami apļu zīmējumi, un pirmais, kur iegājām, bija neliels antikvariāts. Tajā pārdeva pastkartes ar apļu zīmējumiem un pats veikala īpašnieks piedāvāja mums aizbraukt uz vietu, kuru neviens nezinot. Viņš aizveda mūs zālēm apaugušu kalnu, kuram visapkārt ganījās govis. Turklāt viņš mums parādīja ne tikai laukus, uz kuriem parādās zīmējumi, bet ieteica pievērst uzmanību arī kalnam, teikdams, ka varētu pēc mums atgriezties pēc divām stundām. Un tad mēs ieraudzījām, ka kalnu apjož dzeloņstieples.

eiberyMūsu ceļvedis to par lielu šķērsli neuzskatīja un mēs pārkāpām žogu, un uzkāpām šajā dīvainajā kalnā. Uzkāpuši virsotnē, sākām strādāt ar informatīvo kanālu, un es ieraudzīju tēlu, kas mani pat tad ļoti pārsteidza. Parādījās priesteris, manuprāt, viņš izskatījās pēc ēģiptieša, un iznesa mums iesvētību zīmes. Tad es pirmo reizi redzēju rsimbolus, kas šodien ir atrodami visā pasaulē. Viens tāds simbols tagad karājas pie mūsu asociācijas ieejas – Saule ar Mēnesi. Šobrīd es saprotu, ka toreiz mums parādīja šos simbolus, deva paraugus, kas patiesībā bija noteikti pārslēdži. Šie slēdži savieno šo pasauli ar galvenajiem enerģijas un informācijas avotiem. Un, protams, tie ir Saule un Mēness. Saule ir simbols visam tam, kas saistīts ar vīrišķās personības izpratni: intelektu, gudrību, garaspēku un prāta kontroli. Bet Mēness ir sievišķība, plastiskums un harmonija. Ja cilvēks savā dzīvē apvieno abus elementus, un mijiedarbojas ar Mēnesi un Sauli, tas būtībā arī ir ceļš uz harmoniju. Informācija, kas mums pienāk šodien, šķiet kā sava veida atklājums, bet es esmu pārliecināta, ka mūsu senči to visu jau zināja. Es domāju ļoti tālus senčus un cilvēkus, kuri savā laikā bijuši iesaistīti tādā pašā izpētē, kā mēs. Lai vai kā, bet simbolu, kas karājas pie asociācijas mītnes, mēs atvedām no Francijas, no vietas, kur dzīvojuši katāri, kuri glabāja Svētā Grāla kausu.  Bet, atgriezīsimies pie kalna. Mūs ne tikai svētīja, bet arī parādīja, ka atrodamies ne vien uz zālēm apauguša kalna, bet arī to, ka tā iekšienē atrodas daudzpakāpju piramīda. Un zem piramīdas man parādīja lielus cilvēkus, aptuveni piecmetrīgus, un pastāstīja, ka tās ir atlantiešu kapenes. Man, protams, radās jautājums, ja jau ir piramīda un atlantieši, kāpēc te nav veikti izrakumi, kāpēc kalns norobežots ar dzeloņdrātīm, kāpēc praktiski neviens par to neko nezina? Atbilde bija “nav īstais laiks”. Domāju, ka visām okultajām vietām var uzstādīt sava veida aizsardzības vairogu. Angļi, protams, ir ļoti maģiski cilvēki, un Anglijā ir daudz tādu, kuri par to zina, tomēr viss joprojām paliek noslēpumā tīts.

  1. Zīmējums uz Anglijas laukiem un Heila-Bopa komēta

kometaTālāk ar mums risinājās ļoti interesanti notikumi. 1997.g. ļoti tuvu Zemei lidoja Heila-Bopa komēta. Tajā laikā pie manis uz pieņemšanu atnāca kāds vīrietis. Viņš bija mākslinieks, un atnesa ļoti dīvainu gleznu. Viņš to bija uzgleznojis, bet pats faktiski nesaprata, kas tas īsti bija. Gleznā bija redzama komēta, kurai astē lido kosmosa kuģis, kas atgādināja trīs apļus, trīs punktus, un tieši tādu pašu zīmējumu mēs bijām atveduši no Anglijas uz lauku pastkartes (sk.1.attēlu).

Tobrīd mēs jau bijām veikuši vairākas ekspedīcijas saistībā ar Heila-Bopa komētu un strādājām pie tā, ka komētas astē uz Zemei lido starpgalaktiku kuģis no kādas citas civilizācijas. Mūs interesēja šī problēma.

Tad mēs jau zinājām, ka komētas, tuvojoties Zemei ar savu asti, kas ir tvaika izeja, koriģē mūsu DNS molekulas.

Mūsu asociācijas prezidents, ieraudzījis mākslinieka gleznu, izsauca videoperatoru no televīzijas, ar kuru sadarbojāmies un uzdeva viņam sarežģitu uzdevumu – nofilmēt videolentē NLO, kas lido aiz komētas.

img_0008Mums par bezgalīgu pārsteigumu pēc dažām dienām videoperators atnesa ierakstu, kurā redzams kuģis, kas lido aiz komētas. Tam patiesi bija trīsstūra forma, un tas bija milzīgs. Mēs to pārkopējām filmiņā un nosūtījām Nacionālajai aeronautikas un kosmosa administrācijai (NASA). Saskaņā ar mūsu informāciju, komētas astē, izmantojot turbulento kustību, lidoja kosmosa kuģis, kuram vajadzēja atstāt būtiskas pēdas uz Zemes. Patiesībā, komētas Zemes tik vienkārši netuvojas, bet pēc to ierašanās uz Zemes notiek būtiskas pārmaiņas. Tās var parādīties kā jauni vīrusi. Jebkurā gadījumā notiek izmaiņas, kas ietekmē cilvēci ģenētiskajā līmenī. Mainās cilvēces attīstības vispārējā programma. Tas ir sava veida vēstījums. Informāciju mēs nosūtījām uz NASA, bet  atbildi nesaņēmām. Pēc daudziem gadiem pie manis atnāca mākslinieka meita, un izstāstīja, ka tēva glezna pazudusi tūlīt pēc tam, kad viņš to mums bija parādījis.

Par Heila-Bopa komētu varētu stāstīt vēl daudz ko, bet tas jau ir cits stāsts. Šoreiz svarīgs ir tas, ka zīmējumi uz Anglijas kviešu laukiem atrodas galvenokārt Stounhendžas, Eivberijas un Solsberijas tuvumā, un ka tos veido cits saprāts un tieši caur tiem mums, Zemes iedzīvotājiem, tiek nodota informācija.

  1. Čintomani akmens leģendas atminējums

Saskatījušies Solsberijas brīnumus, devāmies atpakaļ uz Londonu, un no turienes tālāk uz Skotiju, meklēt pili, kurā noticis manis atstāstītais. Kad ar ātrvilcienu braucām no Anglijas uz Skotiju, man atkal sāku pienākt informācija, gluži kā kinofilmas demonstrējums. Tā bija ļoti koša un visu nav iespējams atcerēties, bet pēdējos kadrus pirms pamošanās es atceros ļoti skaidri. Un, aizsteidzoties reālajiem notikumiem priekšā, es mēģināju saprast, kurā vietā tas viss notiek. Skaidri atceros kadrus, kur redzamas skaistas palmas. Noteikti zinu, ka tas ne austrumos, ne arī dienvidos, tas ir tikai parka stūrītis ar skaistām palmām. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad nākamajā gadā ekspedīcijā Francijā, izrādījās, ka tas ir Versaļas dārza stūrītis. Mūsu turpmākajās gaitās bija paredzēta arī ekspedīcija uz turieni.

edinburgEdinburgā pāri visai pilsētai paceļas sena pils, taču mēs sākām savu Edinburgas izpēti nevis ar pili, bet vietu, kur atrodas apdzisis vulkāns. Precīzi neatceros, kādu informāciju tur daņēmām, bet mēs ļoti smagi strādājām, no visa tā kvantuma, kas vēlās pār mums, jutām zināmu pārslodzi. Bet informācijā, ko ieguvām, bija arī frāze, ka steidzami nepieciešams doties uz pili un tur uz akmens mūs gaida informācija. Pat nācās ņemt taksometru, un kad nokļuvām pilī, rūpīgi paplūkojām visas sienas un eksponātus. Gandrīz neviens neko neatrada, izņemot Svetlanu, kura iegāja īstajā zālē, īstajā laikā un vērsās pie pareizās personas. Lieta tā, ka katra pils istaba ir veltīta kādai vēsturiskajai epizodei, un viņa iegriezās tieši tajā telpā, un izvaicāja zāles gidu par Čintomani akmens vēsturi. Pēc gida teiktā izrādījās, ka akmenim, ko bijām redzējuši Vestminsteras abatijā zem troņa, ir ļoti sena vēsture. Savulaik tas bijis leģendārs druīdu almens. Uz šī akmens skaidri redzams pēdas nospiedums, un uzskatīja, ka tā ir Dieva pēda. Skotijas karaļu kronēšana notika tieši uz šī akmens. Karaļi uzlikt savu kāju uz akmens, un tad notika iesvētīšanas process. Vēlāk to akmens daļu, uz kuras bija nospiedums, ka izcirta un gūsta laikā tas bija nonācis Londonā. Kopš 13. gs. šis akmens atrodas zem Anglijas karaļa troņa un faktiski uz tā notikušas visas Apvienotās Karalistes karaļu kronēšanas. Pats interesantākais ir tas, ka tikai mēnesi pēc mūsu ekspedīcijas šo akmeni atdeva atpakaļ Skotijai. Mums tas bija patiess brīnums, un apliecinājums tam, kā pareizā versija realizējas darbībā. No ekspedīciju pieredzes zinām, ka tad, kad viss ir noteikts pareizi un artefakts pārvietots uz citurieni, tam seko apliecinājums. Čintomani akmens BRĪVPRĀTĪGA atgriešana Skotijas likumīgajam īpašniekam realizēja daļu no šī akmens leģendas.

Mūsuprāt, Čintomani akmens, no vienas puses, tiešām ir akmens, bet, no otras puses, sekojot  leģendas tekstam, var teikt, ka tas ir sava veida evolucionārās attīstības impulsa nodošanas simbols. Un vēl jāmin kāda ļoti būtiska leģendas frāze. Tā skan šādi: “Pēdējais lidojums uz rietumiem svētīja bezprecedenta valsti ar neizdevušos Rietumu tautu savienību”. Acīm redzot, runa ir par Eiropas Savienības izveidošanos. Tālāk: “uz katra stara austrumos jau meklē akmeni, pienāks laiks, iztecēs termiņš, ko liktens lēmis”. Un vēl: “jaunā valsts dosies pretim septiņām zvaigznēm zem triju zvaigžņu zīmes, kas sūtījušas akmeni pasaulei <…>, nesot trauku, aizklājot ar vairogu tajā ieslēptos Oriona dārgumus”. Turpinājumā vairākās vietās ir teikts, ka tieši Oriona konstelācija ir ceļa rādītājs, kas, mūsuprāt, ir šī akmens slēdzis un misijas pārraidītājs dažādām tautām. Jāpasaka arī tas, ka Orionam ir tauriņa forma. Ja aplūkjam Latvijas karti, redzam, ka arī tā pēc formas atgādina tauriņu. Un, aizsteidzoties uz priekšu, varu teikt, ka mūsu apvienība ir daudz strādājusi ar Oriona zvaigznāju, kā tā nospiedumu uz Latvijas kartes (skat. žurnāla “Mistērija” februāra numuru). Un leģendā minētie vārdi, ka jaunā valsts, kas iet pretim septiņām zvaigznām, proti, septiņām Oriona zvaigznēm, zem triju zvaigžņu zīmes, ir Latvijas simbols (Brīvības piemineklī mums redzamas tieši trīs zvaigznes, kā galvenais Latvijas simbols). Tātad, ja apkopotu visu, ko mēs dzirdējām no gida, ko šajā ekspedīcijā sapratām, un ko izstrādājām atgriezušies mājās Latvijā, tad mūsu secinājumi ir šādi. Šobrīd noris process, kad austrumi sagrābj rietumus. Londonā mēs ieraudzījām Indiju, Parīze – Āfriku, bet Berlīnē neticami daudz turkus. Pēc mūsu domām, tā izpaužas frāze no Čintomani akmens leģendas: “uz katra stara austrumos jau meklē akmeni, pienāks laiks, iztecēs termiņš, ko liktens lēmis”. Un tālāk, kur teikts par šo jauno valsti, kas iet pretim septiņām zvaigznēm zem triju zvaigžņu zīmes, mēs varam teikt, ka Latvija šodien ir tā valsts, kurā jānotiek būtiskiem notikumiem, kas nes radikālas pārmaiņas pasaulei. Neliela valsts, kas var izstrādāt jaunu valsts pastāvēšanas modeli. Bet pats Čintomani akmens, kuru mēs toreiz ieraudzījām, leģenda un vēsturiskie notikumi, kas saistīti ar šo akmeni, fakts, ka akmens ieradās uz Zemes kā meteorīts, un tā agriešanas process   no Anglijas uz Skotiju, vēsta, ka ir pienācis laiks, kad leģendā teiktais piepildās. Bet varēt vēl  nenozīmē notikt. To, kā šobrīd pagriezīsies cilvēces vēsture, mēs varēsim vērot paši. Bet man jāsaka, ka tolaik Skotijā mēs tikai izdzirdējām par vēsturiskajiem notikumiem, un neko vairāk nezinājām, un arī ne to, ka akmens tiks atdots atpakaļ uz dzimteni. Gluži vienkārši, tad, kad atskatāmies uz ekspedīcijas notikumiem, sākam saprast daudz ko no tā, ko iepriekš ekspedīcijas laikā nesapratām. Pēc kolektīvās sarunas ar jau minēto gidu, noskaidrojās, ka Skotijas vēsturē ir bijis gadījums, kad karalis ticis nāvīgi ievainots, kāds dziednieks viņu izārstējis, un karalis par to piešķīris viņam pili. Tādējādi mana iepriekšējās inkarnācijas vīzija tiešām vēsturiski apstiprinājās. Tajā vakarā mēs svinējām uzvaru, tomēr fakts, ka pateicoties tieši manam redzējumam tika sastādīta gandrīz vai visa ekspedīcijas programma, bija biedējošs. Un, kad mēs atradāmies Londonā, lai arī kā mēs centāmies, nekādi nevarējām atrast pilis Skotijas ziemeļos. Gandrīz visas pilis bija gar Anglijas robežu un līdz brīdim, kad ieradāmies Edingubrā, mums tā arī nebija skaidrs, kur īsti dodamies. Tikai Edinburgā izdevās atrast grāmatu, kurā bija pils netālu no pilsētas, kurā bijām rezervējuši savu pēdējo viesnīcu. Bet līdz pilij ziemeļos joprojām bija tālu. Tātad, esam Edinburgā.

Tā ir ārkārtīgi skaista pilsēta, icelta vietā, kur apklusis vulkāns. Pirmajā dienā mēs strādājām vulkāna krāterī, un saņēmām informāciju, ka tieši vulkāni norāda uz visaktīvākajām zonām. Tas ir raksturīgi visā pasaulē. Caur vulkāniem ne tikai praktiski izdalās magma, bet arī aktīvākā Zemes enerģija, un tā nodrošina pamatu ekonomiskajai labklājībai.

  1. Atgriešanās savā inkarnācijā

Tālāk uz Skotijas ziemeļiem mēs devāmies ar nomātu automašīnu. Tas nemaz nebija tik vienkārši,  jo stūre atrodas labajā pusē un jāievēro kreisās puses satiksme. Skotija atstāja lielisku iespaidu.  Unikāla valsts ar pirmatnēju dabu, zaķiem, kuri ne no kā nebīstas, aļņiem, kuri ceļa vidū jūtas kā mājās. Dienā, kad ieradāmies mūsu brīnišķīgajā viesnīcā pašos Skotijas ziemeļos, bija vētra, bet radās gluži pretēja komforta sajūta, ka beidzot esam nokļuvuši siltā ligzdā. Vietējie skatījās uz mums ar interesi, jo šajā gada laikā tūristus vairs nemana. No rīta devāmies meklēt senču pili. Laiks bija lielisks, no vētras vairs ne miņas. Skaistums neaprakstāms, kalni, saule, un mēs viens pret vienu ar visu šo daili. Bet tajā dienā, mēģinot atrast pili, mēs apstājāmies pie kāda informācijas biroja un dabījām prospektu ar neticami skaistu klinti. To sauca par Oldmenu (latviski “Veco vīru”). Mūsu priekšā okeāna krastā nudien stāvēja vecs vīrs ar kapuci galvā. Tātad, mēs saņēmām informāciju, ka mums ir jābūt pie Oldmena laikā, kad vēl spīd Saule, bet Mēness jau parādījies. Vieta absolūti maģiska. Bijām saņēmuši informāciju, ka Oldmens un visa Skotija ir paliekas no zudušās Atlantīdas.

Nākamajā dienā mēs atradām senču pili. Domāju, ka daudzi cilvēki vēlas uzzinātu savu iepriekšējo inkarnāciju, bet, kad nokļūti vietā, kur tas viss tiešām noticis, tas ir milzīgs šoks, un ne katra cilvēks psihe ir to pārdzīvot. Arī mēs meiztikām bez asarām un papildus informācijas, jo bijām divas, divas māsas savā iepriekšējo zemes gaitu vietā. Jāatzīst, ka tur bija tieši tā, kā man rādīja vīzijā, viss bija viens pret vienu. Saņēmām svarīgu informāciju, ka jāizveido kaklarota no septiņiem akmeņiem. Tad nāks sapratne par to, kas bija rakstīts tīstokļos, par kuriem notika izstīts tāda cīņa. Taču sapratne par to nāca tikai pēc daudziem, jo daudziem gadiem. Bet toreiz mēs no Skotijas vēlreiz devāmies uz Londonu, kur mūs gaidīja vēl viens pārsteigums. Sadalījāmies divās grupās, un mēs ar Svetlanu devāmies nosvinēt viņas komandējumu. Pēc tam bija norunāts visiem atkal satikties viesnīcā un tad jau kāpt vilcienā, lai brauktu uz lidostu. Taču, kad bijām apsēdušās metro vilcienā, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu, vilciens vienkārši nebrauca, bet mēs zaudējām laiku, un riskējām nokavēt lidmašīnu. Gaidījās diezgan ilgi, un šādos brīžos atliek tikai lūgt Dievu. Man pienāca informācija, ka vilciens neizkustēsies līdz brīdim, kamēr es neizdzirdēšu visu, kas nepieciešams. Un tad es izdzirdu:   “Meklē savas saknes pie De Gīziem”. Visa informācija, ko saņēmām Anglijā mūs novirzīja tālāk uz Franciju. Pēc tam, kad es izdzirdēju De Gīzu vārdu, vilciens brīnumainā kārtā sakustējās. Ar zināmiem piedzīvojumiem nokļuvuši lidostā, mēs izlidojām uz Rīgu.

Atgriezīsimies pie mūsu ekspedīcijas sākuma, kad Eivberijā virs daudzpakāpju piramīdas, kas ir Saules dieva templis, mums priesteris iznesa iesvētību zīmes, kurās savienota Saule un Mēness. Saules un Mēness konjunkcija ir pamatprincips virzībai uz harmoniju.

Jāsaka, ka mums pret šo lielo valsti izveidojās visdziļākā cieņa un pat apbrīna. Ne velti Angliju sauc par magu valsti. Ne velti saka, ka Skotijas pilīs glabājas Grāls kauss. Ne velti mēs nonācām pie Čintomani akmens izpratnes, kā kosmiskās hierarhijas izpausmes akmens nesējā. Oldmens, manuprāt, arī pider pie svarīgākajiem dabas veidojumiem, taču maz kas to zina, un, paldies Dievam, ka tā. Mūsu dižie brīnumdari, kuriem tīk apmeklēt šādas vietas, mēdz sabojāt to, ko cilvēce uzkrājusi. Neizslēdzu, ka informācija par iepriekšējo inkarnāciju bija tikai aisberga virsma, un mēs, visticamāk, devāmies pie Oldmena, lai izprastu civilizācijas, kas atstājusi mums tādu mantojumu. Svarīgi bija arī tas, ka mums deva laika nosacījumu – vienlaikus nepieciešami Mēness un Saule.